|
Blogi
jaanissils
|
 Kas traucē jaunajai maiņai ienākt politikā? (0)
Ikviens būs dzirdējis gadījumus, kad jauniešiem, kas tikko beiguši studijas un vēlas uzsākt darba gaitas, ir grūti to izdarīt, jo darba devēji prasa iepriekšēju pieredzi. Izveidojas apburtais loks, kuru izdodas pārraut ar dažādām sekmēm. Latvijas politikā ir līdzīgi. Cilvēki bieži un daudz runā, ka nepieciešams mainīt veco eliti, ka apnikuši "tie paši vēži", ka nevar vien sagaidīt pārmaiņas. Bet katrās vēlēšanās atkal un atkal balso par tiem pašiem, pie varas bijušajiem. Un pamatojumā izskan tādi argumenti kā "vecie jau sazagušies un zags mazāk", "jaunajiem trūkst pieredzes", "jauki jau viņi ir, bet diez vai savāks nepieciešamo balsu skaitu, drošāk par tiem, kam izredzes"... Un rezultāts ir tāds, kādu mēs to redzam! Pārmaiņas var notikt tikai tad, ja cilvēki tam tiešām ir morāli nobrieduši un spēj izdarīt drosmīgu, tautas interesēm atbilstošu izvēli. Maldās tie, kas uzskata, ka pārmaiņas sabiedrībā var notikt strauji. Gan paša pieredze, gan vēstures mācības liecina, ka tam ir vajadzīgi gadi. Taču, ja mēs vēlamies piedzīvot Latvijas uzplaukumu, ar kaut ko ir jāsāk. Veltīgi cerēt, ka veco eliti izdosies nomainīt ar vienu rāvienu. Priekšnosacījumi uzkrājas pamazām. Līdzīgi kā mēģinot atvērt cieši aizdarītas skapja durvis kam nolūzis rokturis... kad mēģinām aizķert durtiņas ar pirksta galu, un pamazām, pamazām...kamēr varam aizāķēt visu plaukstu un - durvis vaļā! Ir muļķīgi ļauties ilūzijām, ka spēks, kas spētu būtiski uzlabot situāciju Latvijā var uzrasties pēkšņi, nez no kurienes, mēnesi pirms vēlēšanām un īsā laikā "iecelt tautu saulītē". Ilgstošs, ideālu un vērtību iedvesmots darbs ir vienīgais kritērijs, kurš dod pamatu ticēt, ka konkrētais cilvēks vai apvienība darīs visu, lai sasniegtu deklarētos mērķus. Domāsim! Izvēle ir! Jānis Sils
Lasīt >>>
|
09.02.2010
|
jaanissils
|
Austrumi, Rietumi un Oligarhi (0)
Pirms vēlēšanām reklāmas vēlētājus apdullina tik ļoti, ka tiek aizmirsti partiju līdzšinējie (ne)darbi. Tā kā partiju kampaņas jau aktīvi sākušās, svarīgi vēlētājiem atgādināt pašreizējo spēku izkārtojumu uz politiskās skatuves – kas ir kas. Esošās politiskās partijas var sadalīt trīs grupās atkarībā no to paustajām idejām un finansējuma avotiem - Austrumu, Rietumu un Oligarhu partijās. Jāņem vērā, ka dalījums ir nosacīts, jo jebkurā partijā ir arī citus atzarus pārstāvoši politiķi vai relatīvi neatkarīgi domājošas personas. Tomēr jebkurai partijai ir arī galvenais strāvojums, kas galu galā nosaka tās politisko virzību. Maskavas melnais un baltais zirgs No lielākajām partijām Maskavas virzienam var nešaubīgi pieskaitīt divas – apvienību „Par cilvēka tiesībām vienotā Latvijā” (PCTVL) un apvienību „Saskaņas centrs” (SC). Ja PCTVL jau ilgstoši uzstājusies ar Latvijai atklāti naidīgu retoriku, tad SC radīta ar mērķi „savākt” mērenāk domājošo krievu vēlētāju daļu, kā arī lētticīgāko latviešu vēlētāju daļu. Var teikt, ka Maskava šādā veidā ir „diversificējusi” savus riskus un noklājusi plašāku vēlētāju spektru. Ir gan impērijas melnais zirgs, kas sajūsmina naidīgāko kolonistu daļu, gan balts „Trojas zirgs”, ar kuru piemānīt daļu latviešu vēlētāju. PCTVL orientēšanos uz radikālāko krievu vēlētāju daļu apliecina arī pēdējā laika šīs partijas līderu retorika, kas „apvaino” SC pārāk mērenā attieksmē (piemēram, attiecībā uz okupācijas fakta atzīšanu). PCTVL pozīciju vislabāk raksturo tās vadoša politiķa Aleksandra Giļmana izteikumi, kurš Latvijas valsti nodēvējis par „absolūtu ļaunumu”. Ar pretvalstiskām akcijām izcēlušies arī citi PCTVL vadoši politiķi. Piemēram, Jurijs Petropavlovskis savulaik vadīja t.s. „krievu skolu štābu”, kas rīkoja nekārtības izglītības reformas sakarā. Pavisam cūciski izrīkojās cits PCTVL biedrs Nikolajs Kabanovs, kas izšņauca degunu valsts karogā (tagad šī persona jau kandidē no SC saraksta). Savukārt Jakovs Pliners paziņojis, ka nekad neatzīšot Latvijas okupācijas faktu, jo tad visi PSRS laikā iebraukušie jāatzīst par civilokupantiem (un nevis tāpēc, ka okupācija nebūtu bijusi). Lieki piebilst, ka visu šo laiku PCTVL baudījusi arī lielu t.s. krievvalodīgās preses atbalstu. Piemēram, sarakstā savulaik kandidējuši gan SIA „Fenster” vadītājs Andrejs Kozlovs (izdod laikrakstu Vesti Segodna) un laikraksta „Čas” galvenā redaktore Ksenija Zagorodska. Partijas finansētāju struktūra ir labi paslēpta, jo nesamērīgi lielas summas ziedojuši paši partijas biedri, kas liecina par starpniecību finansēšanā. Tomēr, ņemot vērā krievu preses neoficiālo atbalstu, reklāmas kampaņai ievērojams finansējums arī nav bijis nepieciešams. Apvienība „Saskaņas centrs” jau kopš saviem pirmsākumiem centusies radīt mazāk agresīvas un mūsdienīgas partijas tēlu. Tomēr apvienībā ietilpstošās partijas un politiķi skaidri apliecina gan promaskavisko orientāciju, gan ārkārtīgi augstu korupcijas līmeni. Jāatgādina gan t.s. Jūrmalgeitas skandāls, gan neskaitāmus balsu pirkšanas gadījumus Jūrmalā, Rēzeknē, Jelgavas rajonā u.c. (plašs saraksts pieejams vietnē: http://www.tribine.lv/ekonomiska-krize/Saskanas-centrs-liekuligaka/10309.). Apvienības ciešo saikni ar Krievijas specdienestiem apliecināja Ušakova neoficiālā tikšanās ar spiegu Hapilovu, kurš tika izraidīts no Gruzijas par atentāta organizēšanu pret prezidentu Saakašvilli. SC iestājusies arī pret sarkanā partizāna Kononova tiesāšanu. Partija galvenokārt tiek finansēta no Kargina/Krasovicka puses, kas apzināti „iztīrīja” vienu no lielākajām Latvijas bankām krīzes priekšvakarā, radot valstij vairākus simtus miljonu latu lielus zaudējumus. Bijušais partijas biedrs Jānis Jurkāns savu aiziešanu pamatoja tieši ar tās pārāk lielo atkarību no minētajiem baņķieriem. Jāatgādina, ka SC nesen Saeimā virzīja likuma grozījumus, kas būtu izdevīgi bijušajiem Parex akcionāriem, turklāt „Parex” akcionāru pēdas nav grūti saskatīt arī partijas ziedotāju sarakstā – to finansējuši Vladimirs Barinovs (Kargina sievas tēvs), kā arī Boriss Libermanis, Aleksandrs Jakovenko, Juris Vanags (Parex mazākuma akcionāri). Partijai ziedojuši arī Boriss Medvedevs (Skonto grupa), Rietumu bankas īpašnieks Leonīds Esterkins, kā arī Lemberga opozicionārs Oļegs Stepanovs.
Oligarhi – no vienas gultas otrā Pie oligarhu partijām var pieskaitīt Zaļo Zemnieku savienību (ZZS), Latvijas Pirmās partijas un LC apvienību (LPP/LC), kā arī Tautas partiju (TP). Pēdējās divas tagad kopīgi izveidojušas apvienību „Par labu Latviju” (PLL). Oligarhu attieksme pret Rietumu un Austrumu interesēm svārstījusies atkarībā no tā, cik ļoti apdraudēti to sazagtie kapitāli. Sākotnēji dominēja tieksme attālināties no padomju (Austrumu) sistēmas, lai varētu privatizēt valsts īpašumus, kas oligarhus satuvināja ar Rietumu struktūrām. Oligarhi atbalstīja arī Latvijas iesaistīšanu ES un NATO. Tomēr pēdējā laikā Rietumu specdienesti ir aktīvi sākuši izmeklēt „prihvatizācijas” procesus Latvijā, tāpēc tiek meklēts atbalsts Maskavā. Par to liecina gan LPP/LC sadarbība ar SC Rīgas domē, gan Šķēles pielaidīgie izteikumi SC sakarā. Netiek izslēgta iespēja, ka pēc gaidāmajām vēlēšanām PLL varētu veidot koalīciju ar SC. Oligarhu tuvināšanos ar Maskavu veicina arī tas, ka viņu biznesi (tranzīts, gāzes imports, pārtikas eksports u.c.) joprojām ir ļoti atkarīgi no Austrumu labvēlības. Kustība Par labu Latviju patiesībā apvieno divus Latvijas politekonomiskos grupējumus, kas izveidojās no bijušajiem kompartijas un VDK darbiniekiem. Pirmajā grupējumā sapulcināti ar kādreiz vareno partiju „Latvijas ceļš” saistītie politiķi un uzņēmēji, kas jau sākotnējā posmā ielika Latvijas valstij pilnīgi greizus pamatus. Otrais grupējums ir ap bijušo AVE LAT impēriju (tagad – Nordic Partners ārzonas u.c.) pulcētie politiķi un uzņēmēji, kas vēlāk dibināja Tautas partiju. Abus strāvojumus kopā satur vēl PSRS laikos veidojušies kontakti (kompartija, VDK, vēlāk arī „Pārdaugavas grupējums”), kā arī kopēja dalība dažādās pretlikumīgās „prihvatizācijas” shēmās. Sajūtot apdraudējumu no Rietumu kontrolē nonākušajām tiesībsargājošām iestādēm, pašlaik izveidota kopēja fronte cīņai pret privatizācijas izmeklēšanu. Informatīvo atbalstu nodrošina LNT televīzija un TVNET portāls, kurus kontrolē saistītu uzņēmēju grupa ar digitālajā afērā apsūdzēto Andreju Ēķi priekšgalā. Oligarhu kontrolē nonācis kādreizējais oligarhu apkarotājs – laikraksts „Diena”, ko iegādājies senais Šlesera biznesa partneris Viesturs Koziols. PLL valdē ir arī Aleksandrs Šeiņins, kura īpašumā esošā SIA „Petits” izdod krievvalodīgo laikrakstu „Čas”. Izveidotās kustības valde ir vairāk kā daiļrunīga. Tajā ir Putina kolēģis no izlūkošanas laikiem Juris Savickis (Parex akcionārs un netiešs Latvijas gāzes īpašnieks), VDK virsnieku izveidotās Skonto grupas pārstāvis Guntis Rāvis, cits VDK virsnieks no metāla importētāju vidus – Aivars Ločmelis, kompartijas sekretārs Atis Sausnītis (Šķēles līdzdalībnieks AVE LAT veidošanā), kā arī paši odiozie AŠ2 - Ainārs Šlesers un Andris Šķēle. Arī finansētāju vidū var atrast daudzus Latvijas miljonāru saraksta pārstāvjus, neiztrūkstot arī Leonīdam Esterkinam (tas pats, kas finansē arī Saskaņas centru) un digitālās televīzijas lietā apsūdzētajam Šķēles partnerim Andrejam Lozem. Otra oligarhus pārstāvoša partija ir Zaļo un zemnieku savienība, kuru pamatoti saista ar Aivara Lemberga interešu pārstāvību (viņš pat izvirzīts premjera amatam no šīs partijas). ZZS nav pievienota PLL, jo tā var iekļūt Saeimā arī startējot atsevišķi, turklāt Lembergam un citiem oligarhiem savulaik bijušas asas domstarpības atsevišķos privatizācijas jautājumos. Detalizēti iztirzāt Lemberga plašo īpašumu nelikumīgās iegūšanas metodes nav racionāli, jo tas jau izdarīts vairākās grāmatās un nešaubīgi tiks turpināts arī nākotnes tiesas procesos. Arī ZZS veidojusies no bijušajiem kompartijas funkcionāriem. Par to liecina vadošos amatos un sponsoru sarakstā esošas personas - Arnis Luhse, Andris Bērziņš, Augusts Brigmanis un daudzi citi. Savulaik Brigmanis, esot Saldus rajona Kompartijas I sekretārs, pat licis apgānīt Latvijas armijas komandiera Kalpaka pieminekli. Kompartijas darboņi plaši pārstāvēti ne tikai Lemberga grupējuma politiskajā, bet arī ekonomiskajā spārnā. Informatīvo atbalstu šim oligarhu grupējumam nodrošina laikraksts „Neatkarīgā” un citi „Mediju nams” grupā ietilpstoši izdevumi.
Rietumi – paņēmienu daudzveidība Rietumu specdienestus Latvijā raksturo paņēmienu daudzveidība, jo tie savas intereses virza ne tikai ar partiju, bet daudz plašāk arī ar tiesu varas, atsevišķu viedokļu līderu un plašsaziņas līdzekļu palīdzību. Tiesu vara un t.s. „ceturtā vara” tiek aktīvi izmantota oligarhu apkarošanā. Nodrošinoties pret sev nelabvēlīgiem vēlēšanu rezultātiem (promaskavisko un oligarhu partiju uzvaru), Rietumu specdienesti pašlaik nostiprina savas pozīcijas arī militārajās struktūrās. Par to liecina gan bruņoto spēku komandējošā sastāva izmaiņas, gan „tīrīšanas” specdienestos. Laika gaitā ap Sorosa fondu bāzētās organizācijas (galvenais Rietumu specdienestu publiskais atzars Latvijā) ir atbalstījušas gan Latvijas ceļu, gan Tautas partiju, tomēr pašlaik lēmējvarā Rietumu intereses pārstāv divas partiju apvienības – Vienotība un mazākā mērā (caur atsevišķām personām) arī VL/TB/LNNK. Par „Vienotības” saistību ar rietumu specdienestiem liecina gan t.s. „lietussargu revolūcijas” notikumi, gan Sarmītes Ēlertes (bijusī laikraksta „Diena” redaktore un Sorosa fonda izpilddirektore) grupas iesaistīšanās šajā apvienībā. Tomēr apvienību būtu kļūdaini uzskatīt par ļoti viendabīgu, jo tajā ir pārstāvētas arī Kargina (Sabiedrība citai politikai) un citu oligarhu (Berezovskis/Belokoņs – Jaunajā laikā) intereses. Apvienības interešu dažādība atspoguļojas arī sponsoru sarakstos. Sorosa līdzdalību apliecina Arvila Ašeradena, Sarmītes Ēlertes un Pētera Viņķeļa ziedojumi. Interesanti, ka ziedotāju vidū ir arī globālās reklāmas aģentūras „McCann Worldgroup” Latvijas pārstāvniecības vadītājs Ainārs Ščipčinskis un Rietumu investoru grupas publiskā seja Kārlis Cerbulis (NewCenturyHolding). Vienotībā ietilpstošajā Pilsoniskajā Savienībā savukārt var samanīt t.s. „Lemberga opozicionāru” ietekmi, kas darbojas ar Kristovska starpniecību. Lieki atgādināt, ka šie opozicionāri paši kādreiz bija līdzdalībnieki visās valsts apzagšanas shēmās, kurās tagad apsūdz Lembergu. „Sabiedrību citai politikai” sponsorē un vada vairāki ar Parex un Karginu saistīti uzņēmēji. Kad valsts pārņēma Parex banku, tieši šī partija bija viena no iniciatorēm 13. janvāra grautiņiem. Kopā Vienotību satur galvenais ideoloģiskais strāvojums – orientācija uz Rietumiem, liberālas sabiedrības veidošana un vēlme panākt varas pārdali. Informatīvo atbalstu kustībai nodrošina TV3, Ir un citi plašsaziņas līdzekļi. Prognozējams, ka pēc vēlēšanām apvienības iekšienē varētu rasties nopietnas domstarpības un sākties ievēlēto deputātu migrācija. VL/TB/LNNK piekrīt Rietumu interešu grupai vairāk ideoloģisku, nekā finansiālu vai organizatorisku apsvērumu dēļ. Partijas ideoloģija ir vērsta pret Austrumu ietekmi, tāpēc ir notikusi tuvināšanās ar Rietumu interešu pārstāvjiem, kas atspoguļojas partijas pārāk nekritiskā attieksmē pret Eiropas Savienību un Latvijas karavīru iesaistīšanos misijās ārvalstīs. TB/LNNK finansējums netieši nāk no oligarhu aprindām. Pašlaik uzskatāmākais finansētājs ir Leons Jakrins (kā finansētājs darbojas arī caur Gunu Eglīti un citām personām), kas saistīts ar Parex bijušo akcionāru Viktoru Krasovicki. Savulaik TB/LNNK tiešā un netiešā veidā finansēja arī VDK virsnieks Normunds Lakučs. Tā gan šobrīd jau ir pagātne. Kaut gan TB/LNNK sākotnēji gribēja tuvināties „Vienotībai”, pēc atraidījuma tā izveidoja apvienību ar partiju „Visu Latvijai”. Šī apvienošanās galvenokārt notika nevis savstarpēju simpātiju, bet pragmatisku apsvērumu dēļ. Pastāvēja reāls risks, ka sašķeltības dēļ Saeimā var netikt ne vieni, ne otri. Nevar ignorēt arī faktu, ka abu partiju ierindas biedri nekad nav sapratuši, kāpēc partijas ar kopējiem nacionāliem ideāliem nevarētu apvienoties. Šajā pragmatiskajā apvienībā VL vadība cer izmantot TB kontaktus un finansiālās iespējas, bet TB vadība cer uz jaunu vēsmu ienākšanu partijā un papildus vēlētāju atbalstu. Tomēr ilgtermiņa rezultāti tiks sasniegti tikai tad, ja izdosies TB/LNNK attīrīt no līdzšinējās oligarhu ietekmes un populistiem-taurētājiem. TB/LNNK šis uzdevums šobrīd ir nepieciešamāks un iespējamāks kā jebkad agrāk. Kurš tad pārstāv latviešu intereses? Gandrīz katrā partijā (izņemot tās, kas atklāti deklarējušas naidīgumu Latvijas valstij) ierindas biedru vidū ir cilvēki, kam patiesi rūp Latvijas valsts un latviešu tautas intereses. Kašķīgās partijās mūs ir sadalījušas svešas varas, kas šeit cīnās par savu ietekmi. Savējiem ir jāmeklē ceļš vienam pie otra. Runāt un darīt var arī ārpus partijām un to cīņām.
Jānis Sils Latviešu nacionālistu kluba vadītājs Neatkarīgs deputāta kandidāts no VL/TB/LNNK saraksta
Lasīt >>>
|
08.30.2010
|
ivarsjakovels
|
Sildīsimies paši un sildīsim ekonomiku (0)
Pamazām, tuvojoties kārtējai ziemai, aktualizējas jautājums par siltuma nodrošināšanu mūsu mājās un uzņēmumos. Vēl jo nozīmīgāks šis jautājums kļūst labējo partiju steidzinātā akcīzes nodokļa ieviešanas un dabas gāzes iepirkuma cenu pieauguma kontekstā. Būtiski pieaugot dabas gāzes pašizmaksai siltuma ražošanas uzņēmumos, ievērojami krīt gan mūsu – iedzīvotāju – pirktspēja, gan Latvijā ražoto preču konkurētspēja starptautiskajā tirgū to pārmēru augstās pašizmaksas dēļ. Kā sildīsimies?
Uzskatāms labējās valdības politikas ačgārnums un ekonomikas procesu neizpratne bija vērojama vēlmē jau šogad piemērot akcīzes nodokli dabasgāzei Latvijas patērētājiem, lai gan Eiropas Savienības reglamentējošie dokumenti to prasa ieviest tikai līdz 2014. gadam. Autoritatīvi eksperti atgādina vienkāršu ekonomikas patiesību – visus maksājumus veic pēc iespējas vēlāk. Turklāt nodokļu pieaugums pieļaujams vienīgi apstākļos, kad jāmazina patērētāju pirktspēja un patēriņš, nepieļaujot ekonomikas pārkaršanu. Pilnīgi aplama šāda politika ir pašreizējos apstākļos, kad politiķiem ir jārūpējas par iedzīvotāju pirktspējas palielināšanu un ekonomikas ‘sildīšanu’, lai pārvarētu krīzi. Šobrīd dabas gāzes akcīzes nodokļa ieviešana viennozīmīgi atliekama ne vien līdz 2011. gada 30. jūnijam, bet gan – saistošajos normatīvos minētajam pēdējam brīdim.
Vēl sāpīgākas mūsu valsts ekonomikai ir prognozes par dabasgāzes tarifu paaugstināšanos jau šogad līdz pat 30%, salīdzinot ar pašreizējo cenu. Ņemot vērā faktu, ka jau pašlaik Baltijas valstīm dabas gāze tiek tirgota vidēji par 24% dārgāk nekā citām Eiropas valstīm, tas būtiski gremdē Latvijas ražojumu konkurētspēju, samazinot esošo darbavietu ‘izdzīvošanas’ un jaunu radīšanas iespējas. Tas ir sevišķi traģiski, zinot, ka jau pašlaik Latvijā vairāk nekā 10 tūkstoši cilvēku ik dienas cieš badu un 200 tūkstoši ir bez darba. Lai rastu saprātīgu risinājumu un neļautu piepildīties drūmajām prognozēm, iespējami vairāki politiskie darbības virzieni.
Pirmkārt, Latvijai jāpievienojas visu Eiropas sociāldemokrātu prasībai kopīgi risināt dabasgāzes iepirkuma sarunas ar trešo valstu piegādātājiem, panākot vienādu cenu un piegādes nosacījumus visām Eiropas Savienības dalībvalstīm, kas, pateicoties lielajam patēriņam, varēs pretendēt uz nozīmīgām atlaidēm.
Otrkārt, intensīvi jāstrādā ar alternatīviem dabas gāzes piegādes projektiem. Panākot Saeimas vairākuma atbalstu, tuvāko piecu gadu laikā Latvija var kopā ar Lietuvu pieslēgties pie jaunceļamā Polijas sašķidrinātās gāzes jūras termināļa, nodrošinot alternatīvas kurināmā resursa piegādes.
Treškārt, ņemot vērā, ka mūsu zemē nav ne nozīmīgas naftas, ne dabas gāzes atradnes, veicināma alternatīvu energoresursu izmantošana. Valstij atklātu konkursu kārtībā jāgarantē aizdevumi gan tiem uzņēmumiem, kuri vēlas organizēt kūdras brikešu un koka granulu ražošanu, gan tiem siltuma uzņēmumiem, kuri vēlas modernizēties un papildu dabas gāzei siltuma ražošanā izmantot biokurināmo. Šāda valsts politika gan ļautu nopelnīt vietējiem lauksaimniekiem, audzējot ātri augošos kārklus un miežabrāli, gan attīstītu vietējo uzņēmējdarbību un stimulētu jaunu darbavietu radīšanu, gan arī būtiski sekmētu Latvijas enerģētisko neatkarību.
Lai mēs nesastaptos ar līdzšinējo labējo valdību bezatbildīgās politikas skarbajām sekām aci pret aci – virkni bankrotējušu mājsaimniecību, badā esošiem bērniem un bez darba palikušu iedzīvotāju pūļiem pie bankrotējušu uzņēmumu vārtiem – tiekot ievēlēts kopā ar kolēģiem Saeimā, apņemos panākt dabasgāzes nodokļa piemērošanas atlikšanu līdz 2014. gadam; apstiprināt valsts galvojumu tiem biokurināmā pārstrādes un siltuma ražošanas uzņēmumu kredītiem, kas ņemti tehnoloģiju modernizēšanai; izdarīt visu, lai Eiropas Savienības valstis kopīgi sēstos ar vienotu pozīciju pie sarunu galda ar „Gazprom” un izcīnītu visizdevīgāko iepirkuma cenu un piegādes nosacījumus visām Eiropas Savienības valstīm kopā.
Ivars Jakovels
10. Saeimas deputāta kandidāts
politikas zinātnes maģistrs
politisko partiju apvienības „Saskaņas Centrs”
sociāldemokrātiskās partijas „Saskaņa”
Jelgavas organizācijas priekšsēdētāja vietnieks
http://ivarsjakovels.blogspot.com/
Lasīt >>>
|
08.27.2010
|
jaanissils
|
Reģionālā politika - ar ko sākt? (0)
Ja kāds orgāns nefunkcionē, tad tas nelabvēlīgi ietekmē visu organismu. Saimnieciskās dzīves panīkums daudzos Latvijas reģionos nozīmē gan konkrēto apdzīvoto vietu pakāpenisku izzušanu, gan nopietnus draudus valsts attīstībai kopumā. Šāda bezatbildīga politika rada sociālo spriedzi un veicina iedzīvotāju vienaldzību pret valstī notiekošo. Latgalē to veiksmīgi izmanto Krievijai draudzīgi spēki, nostiprinot savu ietekmi un pat iniciējot separātiskas tendences. Arī citur novados cilvēkos krājas rūgtums par varas attieksmi, kuras rezultātā jāpamet savas dzimtās mājas, lai dotos strādāt uz Rīgu vai pat ārvalstīm. Papildus jāuzsver, ka reģionu nevienmērīgā attīstība ir nejēdzīga arī no saimnieciskā viedokļa, jo tādējādi valsts neizmanto reģionos esošo cilvēku un dabas resursu potenciālu. Emigrācijas rezultātā tiek pamestas mājas, kas Rīgā atkal jābūvē no jauna. Paliek neapsaimniekoti milzīgi lauksaimnieciskās zemes un mežu resursi. Vairs neattaisnojas infrastruktūras uzturēšana (ceļi, skolas, slimnīcas u.c.), jo nav atbilstošs iedzīvotāju skaits, kas ar saviem nodokļiem nosegtu uzturēšanas izmaksas. Dzīve palicējiem kļūst vēl grūtāka. Precīzi aprēķini nav veikti, bet domāju, ka cilvēku pārvietošanās tuvāk darbavietām valstij izmaksā daudz dārgāk, kā izmaksātu darbavietu pārvietošana tuvāk cilvēkiem. Tā kā valsti raksturo teritorija, iedzīvotāji un vara, reģionu izmiršana pēc būtības nozīmē valsts izzušanu iedzīvotāju pamestajās teritorijās – Latvija kļūst mazāka. Ar ko sākt?
Jāatzīst, ka valstij pašlaik nav pietiekami līdzekļu, lai panāktu visu daudzveidīgo pakalpojumu pieejamību katrā pagastā. Tomēr līdzekļi ir pietiekami, lai situāciju reģionos sāktu uzlabot. Līdz šim reģionālās attīstības politikā trūcis sistemātiskuma, jo finansējums tiek dalīts pēc politiskās piederības principiem – valsts budžeta apsaimniekotāji naudu novirza tām pašvaldībām, kurās pie varas savējie. Rezultātā tiek apstiprināti nevis vajadzīgākie, bet „pareizākie” projekti, un, mainoties varas partijai, iesāktie darbi tiek pārtraukti. Reģionālā politika ir haotiska. Situācijas uzlabošana Latvijas novados jāsāk ar spēcīgu reģionālo centru izveidi. Pierīgas reģions ir piemērs, kā spēcīgs centrs var veicināt arī apkārtējo teritoriju (Sigulda, Ogre, Jelgava, Jūrmala, Tukums u.c.) attīstību. Tas saistīts gan ar darbavietu esamību no dzīves vietas ērti sasniedzamā attālumā (turklāt nodokļi tiek maksāti savā pašvaldībā), gan reģiona centra pirktspēju, kas ļauj veidoties apkalpojošiem uzņēmumiem tuvējās teritorijās. Tādējādi ekonomiskā attīstība pamazām izplatās arī uz blakus pašvaldībām. Spēcīgu attīstības centru izveidei jānodrošina iedzīvotāju noturēšana dzimtajā reģionā. To var izdarīt, ja iedzīvotājam sasniedzamā attālumā (ne vairāk kā 50-100 km rādiusā no dzīves vietas) tiek nodrošināti visi dzīvei svarīgie apstākļi: · darbs · izglītība · veselības aprūpe · kultūras un sporta pakalpojumi · galvenās valsts pārvaldes funkcijas · sakopta dabas un pilsētvide · satiksme Attiecīgi, jo biežāk kāds no šiem pakalpojumiem tiek izmantots, jo tuvāk reālajai dzīves vietai tas jānodrošina. Piemēram, ja augstākā izglītība jānodrošina reģiona centrā, tad pamatizglītībai un vidējai izglītībai jābūt pieejamai katrā novadā. Nākotnē, kad to atļaus valsts finansiālā situācija, dažādus pakalpojumus varēs tuvināt lauku iedzīvotājiem vēl vairāk. Vadoties no esošā ģeogrāfiskā novietojuma un apdzīvotības blīvuma, reģionu attīstības centri varētu būt deviņi: Daugavpils, Rēzekne, Gulbene, Jēkabpils, Cēsis/Valmiera (kā vienots centrs), Jelgava, Saldus, Liepāja un Ventspils (Latvijas administratīvais dalījums nebūtu jāmaina). Tādējādi ne vairāk kā 80 km attālumā no jebkuras Latvijas vietas būtu spēcīgs ekonomisks un kultūras centrs, kas nodrošinātu darbu apkārtnes iedzīvotājiem un pakāpeniski palielinātu dzīves līmeni visā reģionā. Nākotnē reģionālās attīstības politiku varēs orientēt arī uz mazāku administratīvo vienību – mazpilsētu un pagastu – atbalstu. Kā nostiprināt reģionu centrus? Attīstības centru izveidei galvenais nosacījums ir saimnieciskās darbības aktivizēšana tajos. Ekonomiskās rosības pieaugums uzlabo nodokļu ieņēmumus, kas ļauj palielināt pašvaldības izdevumus citu funkciju nodrošināšanai – izglītībai, kultūrai, vides sakopšanai u.tml. Tomēr valstij jāiesaistās ne tikai reģionu ekonomikas veicināšanā, bet arī citu pakalpojumu nodrošināšanā (vismaz tik ilgi, līdz reģionālās pašvaldības pašas būs pietiekami turīgas, lai tos finansētu). Saimnieciskās rosības veicināšanai reģionos jāpanāk ražošanas uzņēmumu izveidi, kas nodrošinātu naudas pieplūdi reģionālā centra ekonomikā (darba algas strādājošiem un samaksātie nodokļi). Atbalsts pakalpojumu uzņēmumu veidošanai nav nepieciešams, jo tie dabiski veidojas kā pamatekonomiku apkalpojošas vienības – ja ir maksātspējīgs pieprasījums, attiecīgu uzņēmumu izveidei nepieciešamo finansējumu nodrošinās bankas. Ražošanas uzņēmumu izveidei reģionālajos centros jāveido industriālie parki, kur pieejama visa nepieciešamā infrastruktūra – telpas, pievedceļi, komunikācijas. Lai veicinātu uzņēmumu izvietošanu šajos centros, jāpiešķir nodokļu atlaides (uzņēmuma ienākuma nodoklis un darbaspēka nodokļi). Pēc būtības reģionālajos centros izveidojamas speciālās ekonomiskās zonas. Valstij daļēji vai pat pilnībā jāfinansē izmaksas, kas saistītas ar ražošanas pārcelšanu uz reģioniem, t.sk. jaunā darbaspēka apmācību. Iniciatīvai jānāk no valsts iestāžu puses – jāsagatavo konkrēti piedāvājumi konkrētiem uzņēmumiem. Tā kā ārvalstu investorus, kas vēl nav iepazinuši Latvijas situāciju, sākotnējā posmā ir grūti pārliecināt investēt attālos reģionos (priekšroka tiek dota Pierīgai), uzmanība jāpievērš esošajiem Rīgas ražošanas uzņēmumiem, kas varētu būt ieinteresēti ražošanas izmaksu samazināšanā. Jāpiebilst, ka arī Rīgas pilsēta iegūtu no šādas saimnieciskās darbības pārkārtošanas, jo atbrīvotos darbaspēka resursi, kas ļautu attīstīt nozares ar augstāku pievienoto vērtību un piesaistīt papildus investīcijas, turklāt reģionu uzplaukums nodrošinātu papildus līdzekļu ieplūdi Rīgas pakalpojumu nozarēs. Līdz ar elektroniskās valsts pārvaldes ieviešanu pavērsies vēl viena iespēja reģionu attīstības veicināšanai – valsts pārvaldes iestāžu (t.sk. ministriju) pārcelšanai no Rīgas uz citām Latvijas pilsētām. Tas ne tikai radītu papildus darba vietas ārpus Rīgas, bet arī veicinātu valsts varas tuvināšanos novadu iedzīvotājiem. Elektroniskās pārvaldes ieviešana, savukārt, mazinātu nepieciešamību pēc tiešas saskarsmes ar ierēdņiem un transporta izmaksas valsts iestāžu apmeklējumiem. Reģionālās izglītības stiprināšanai nepieciešams papildus stimulēt pedagogus darbam reģionu izglītības iestādēs (garantēt piemaksas pie darba algas, kas atkarīgas no reģiona attīstības indeksa). Katrā vēsturiskajā Latvijas novadā jāveido spēcīga universitāte, kurā iespējams iegūt izglītību visās galvenajās sociālajās, dabaszinātņu un inženierzinātņu specialitātēs. Kurzemē šāda universitāte veidojama apvienojot un Liepājas Universitāti un Ventspils Augstskolu, Zemgalē uz Latvijas Lauksaimniecības universitātes bāzes, Vidzemē – paplašinot Vidzemes Augstskolas darbību un Latgalē – apvienojot Rēzeknes Augstskolu un Daugavpils Universitāti. Atsevišķas reģionālo universitāšu fakultātes var izvietot dažādās reģiona pilsētās. Līdz ar novadu iedzīvotāju izglītošanos savos reģionos, varēs attiecīgi sašaurināt Rīgas augstākās izglītības piedāvājumu, kas jāsaglabā šīs pilsētas iedzīvotājiem nepieciešamajā apjomā. Nodrošinot iedzīvotājiem pievilcīga dzīves līmeņa uzturēšanu reģionu centros, valstij jāveido kvalitatīvi ceļi un ērta satiksme, jāiegulda līdzekļi šo centru pilsētvides sakopšanā, spēcīgu ārstniecības centru izveidē un kvalitatīvas kultūras dzīves nodrošināšanā. Tādējādi Rīgai alternatīvu centru veidošana reģionos mazinātu iedzīvotāju migrāciju uz galvaspilsētu un, iespējams, arī reģionu robežās, jo pakalpojumi būtu pieejami no dzīves vietas sasniedzamā attālumā. Kopsavilkumam Attīstīti pagasti ar daudzveidīgu pakalpojumu klāstu pašlaik vēl ir utopija. Bet ir iespējams uzlabot reģionu iedzīvotāju dzīves līmeni, nodrošinot pakalpojumus vismaz reģiona centrā. Ar kaut ko ir jāsāk. Jānis Sils Latviešu nacionālistu klubs Neatkarīgs deputāta kandidāts no VL/TB/LNNK saraksta
Lasīt >>>
|
08.25.2010
|
ivarsjakovels
|
Cik mūsdienīgas savā domāšanā ir Latvijas bibliotēkas? (0)
Veicot dažādus pētījumus un analītiskos izvērtējumus, kā arī gatavojot atskaites par īstenoto sabiedrisko attiecību un mārketinga projektu atspoguļojumu medijos, regulāri apciemoju kādu no Latvijas bibliotēkām. Ņemot vērā pēdējos gados piesaistīto līdzekļu apjomu mūsu bibliotēku modernizācijai, tām vajadzētu būt ne vien zinību krātuvēm, bet arī zināšanu centriem, kas kalpo par savdabīgu zināšanu un pozitīvas attīstības bāku ikvienam Latvijas iedzīvotājam.
Patiesi, bibliotēkās apmeklētāju skaits aizvadītajos gados ir pieaudzis. Šeit vienmēr var manīt daudz jaunu, zināšanu alkstošu cilvēku. Šajā sakarā manu uzmanību ir piesaistījusi viena mūsdienu Latvijas bibliotēku darba nianse. Proti, lai būtu iespējams saglabāt bibliotēku krātuvēs iegūto informāciju, nenesot grāmatas vai attiecīgo periodiku līdzi, interesējošo materiālu iespējams gan konspektēt ar roku lasītavā, gan arī to nokopēt vai ieskenēt kādā informācijas nesējā. Tā kā konspektēšana iespējama vien gadījumos, kad nepieciešams saglabāt nelielu informācijas daudzumu un nav nozīmīgs publikācijas vizuālais saturs, lielākoties apmeklētāji izmanto kopēšanas vai skenēšanas pakalpojumus.
Interesentākais ir tas, ka skenēšana, kas atšķirībā no kopēšanas patērē pat mazāk datortehnikas resursu, vienlaicīgi neizmantojot papīru, bibliotēkās maksā pat 10 reizes dārgāk. Ja vienas lapas kopēšana bibliotēkā izmaksā piecus santīmus, tad par ieskenētu grāmatas lapu tiek iekasēti 40 līdz 50 santīmu. Ņemot vērā, ka katra papīra lapa, kilograms un tonna patērē noteiktu koku skaitu mūsu mežos, samazinot dabas bagātības un iespējas attīrīt tehnikas piesārņoto gaisu, tā ir ačgārna politika, kas neasociējas ar zināšanu un pozitīvas attīstības centra būtību.
Zinot, ka mūsdienās lielākoties informācija tiek apstrādāta ar datoru, bibliotēkām ir iespēja apliecināt zināšanu un pozitīvas attīstības centra statusu, sniedzot kaut nelielu ieguldījumu klimata pārmaiņu ierobežošanā. Papīra resursu taupīšanas nolūkos kopēšanas un skenēšanas cenas varētu tikt, kā minimums, izlīdzinātas, bet labākajā gadījumā – pat noteiktas par labu digitālai informācijas saglabāšanai. Tas ir viens no veidiem, kā, neieguldot papildu līdzekļus, bibliotēkas varētu ne vien piedāvāt jaunas zināšanas, bet arī praksē ar uzskatāmu piemēru demonstrētu progresīvu nostāju jautājumā ar plašāku kontekstu un nozīmi. Simboliski tā ir būtu nostāja un piemērs, kādu jauniešiem demonstrē mūsu zinību krātuves.
Ivars Jakovels
10. Saeimas deputāta kandidāts
Politikas zinātnes maģistrs
Politisko partiju apvienības „Saskaņas Centrs”
Sociāldemokrātiskās partijas „Saskaņa”
Jelgavas organizācijas priekšsēdētāja vietnieks
http://ivarsjakovels.blogspot.com/
Lasīt >>>
|
08.17.2010
|
| |
