Galvenā         Blogi         Kontakti         Reklāma         Abonēšana         Noteikumi    
 
Login: 
Parole: 

Aizmirsāt paroli?

  Ziņas







             Šodien:     76
             Vakar:      514
            


twitter



Blogo arī Tu!
Viedoklis: Uzspiestai imigrantu ievešanai Latvijā ir jāsaka pārliecinošs “NĒ” (0)

Latvijas valdība pieņēmusi lēmumu „brīvprātīgi” uzņemt 250 bēgļus jeb nelegālos imigrantus – lielāko daļu no Grieķijas un Itālijas, un arī tieši no to izcelsmes valstīm Āfrikā. Lai saprastu, ko nozīmē šis lēmums un kādas sekas tas radīs, tas jāvērtē daudzpusīgi, kliedējot mītus, un runājot par faktiem, kurus valdošā elite tiecas noklusēt. Vispirms par mītiem.

1) Bēgļi vai tikai nelegāli imigranti?

Jebkurš, kas bēg no kara briesmām, loģiski patvērumu meklē  kādā sev ģeogrāfiski tuvākajā kaimiņvalstī Āfrikā vai Tuvajos Austrumos. Tur šobrīd arī atrodas faktiski visi īstie bēgļi. Tie jaunie vīrieši, kas mēro tūkstošiem kilometru garu ceļu, maksājot tūkstošus eiro cilvēku kontrabandistiem, lai iekļūtu tieši Eiropas Savienībā, nav nekādi bēgļi. Tie ir nelegāli imigranti, kuru mērķis ir tīri ekonomisks. Vēlēšanās par katru cenu iekļūt Eiropas Savienībā, kur automātiski tiek nodrošinātas sociālās garantijas un ar izcelsmes valsti nesalīdzināmi augstāks dzīves līmenis.  Ne Latvijai, ne Eiropas Savienībai kopumā nav morāla pienākuma izmitināt un nodrošināt ar komfortablu eksistenci šos imigrantus!

2) Mīts par „brīvprātību”

Viss sākās ar Briseles varas struktūru izdomātajām obligātajām „bēgļu kvotām”, saskaņā ar kurām katrai Eiropas Savienības (ES) valstij būtu jāuzņem noteikts skaits nelegālo imigrantu, kas šķērsojuši ES ārējo robežu. Kvotu sistēma bija neveiksmīgs formulējums, ko vairākas ES valstis nevarēja akceptēt, jo vēlējās tirgoties par imigrantu skaitu, cik kurai no tām konkrēti jāuzņem.

Pēc tam ES dalībvalstu politiskās elites vienojās, ka nelegālie imigranti tiks pārdalīti „brīvprātīgi”, bet par katrai valstij uzņemamo skaitu tās “vienprātīgi” vienosies līdz jūlija beigām, “ievērojot dalībvalstu specifiskās situācijas”.  Tātad iznākums ir faktiski tas pats, vienalga, kā to nosauc - „kvotas” vai „brīvprātība”. Protams, „brīvprātība” skan labāk, latvieši to jau zina, kopš 1940.gadā „brīvprātīgi” pievienojāmies Padomju Savienībai.

3) Vai var ticēt valdībai, ka 250 imigrantu uzņemšana ir vienreizējs pasākums, un nākotnē Latviju imigrantu pieplūdums neapdraud?

Nē, tam nevar ticēt. Latvijas politiskā elite ļoti viegli piekāpās ārējam spiedienam šajā jautājumā šoreiz, un piekāpsies arī citu reizi. Ļoti zīmīgi izteicies eiroparlamentārietis Artis Pabriks.

„...Latvija tagad nav gatava uzņemt lielu bēgļu skaitu. Tāpēc prātīgākais būtu sākt ar minimālu bēgļu skaitu. Tādējādi gan pašvaldības, gan sabiedrība vieglāk pierastu pie bēgļiem. […] Arī Latvijas sabiedrība jāsagatavo bēgļu uzņemšanai.  Pabriks domā – ja kādā ciematā ieradīsies divi vai trīs bēgļi, vietējie cilvēki viņus vieglāk pieņems nekā 20 vai 30 cilvēkus. «Mums jābūt uzmanīgiem. Esam maza sabiedrība un valsts. Mums ir sava dzīves pieredze. Jābūt uzmanīgiem, lai neradītu pretsparu. Ja būsim pārāk ātri, mūsu cilvēki radīs pretestību. Arī latvieši ir jāpieradina pie bēgļiem.”” (TVNET, 15.07.2015)

Citiem vārdiem - te aprakstīta taktika, ko sauc „astes ciršana pa gabaliņam”. No sākuma tiks atvesti daži simti, vietējie pieradīs, jo nav jau tik briesmīgi, tad būs jau daži tūkstoši, un galu galā nemaz nepamanīsim, pa kuru laiku mūsu valsts neatgriezeniski pārmainījusies. Līdzīgi notika Rietumeiropā - viss sākās ar dažiem simtiem un tūkstošiem, un vietējo „pieradināšanu”…

Ja kāds tiešām tic, ka uz mūžīgiem laikiem tiksim cauri ar 250 Āfrikas imigrantiem, tad tas ir ārkārtīgs naivums.

Pirmkārt, mums tiks pieprasīts ievērot starptautisko likumdošanu, konkrēti Dublinas Regulu, kas cita starpā garantē tiesības uz ģimeņu apvienošanos. Tas nozīmē, ka katrs afrikānis vai musulmanis, kurš iegūs bēgļa statusu Latvijā, būs tiesīgs aicināt šurp arī savu ģimeni. Pieņemot, ka vidēji statistiskā ģimene šajos pasaules reģionos ir daudzkārt lielāka par vidējo latviešu ģimeni, potenciāli šeit var ierasties veseli radinieku klani, radinieku sarakstos var iekļaut veselu ciemu, jo izkontrolēt ziņu patiesību ir tikpat kā neiespējami,  un kopējais imigrantu skaits var pat desmitiem reižu pārsniegt sākotnēji domāto.

Otrkārt - neviens nopietni nepadomā par kopējo Eiropu apsēdušo imigrantu skaitu. Ja to mēra dažās desmitgadēs, tad tie ir vairāki desmiti miljonu. Tikai 2014.gadā ES „patvērumu” pieprasījuši 625 000 migrantu, un to saņēmuši 185 000, bet daļa joprojām uzturas nelegāli. Protams, ņemot vērā iepriekšējo pieredzi, ir skaidrs, ka arī šie nelegālie agrāk vai vēlāk tiks legalizēti.

Vārdu sakot, skaitļi ir biedējoši iespaidīgi - Rietumeiropa ir pilna, valstu sociālie budžeti pārslogoti, pamatiedzīvotāji neapmierināti ar masu imigrācijas radītajām sekām, tādēļ ir pilnīgi skaidrs, ka Brisele, kurā toni nosaka bagātās Rietumvalstis, turpmākā nākotnē centīsies imigrācijas radīto slogu vismaz daļēji novelt uz Austrumeiropu. Neapšaubāmi, lietā  tiks likti visi līdzekļi - politiskā šantāža, uzpirkšana, solījumi, un, atsaukšanās uz jau notikušu precedentu - ja mēs to tagad pieļausim.

4) „Bēgļi” nebūšot slogs Latvijai?

Kliedzošs fakts ir, ka viens imigrants mēnesī saņems vairāk kā pensionārs, kas visu mūžu nostrādājis Latvijas labā, bet viņu bērni izrādās ir vairāk vērti nekā latviešu bērni. Katram „bēglim” pienākas 256 eiro mēnesī + par katru bērnu vēl 76 eiro. Vidējā pensija Latvijā, noslēdzot 2014. gadu, bija 266 eiro, bet latviešu ģimene par bērnu, kurš sasniedzis pusotra gada vecumu, sākot no 11 eiro mēnesī.  

Eiropas noriets jeb imigrācijas sekas

Eiropas liberālā multikulturālisma politika, kas ietver arī attiecībā pret saviem pamatiedzīvotājiem pašnāvniecisku imigrācijas politiku, pašos pamatos izmainījusi kontinentu, un liek nopietni analizēt, cik gadu Eiropā atlicis nācijvalstīm kā konkrētu tautu identitātes nesējām, un esam jau tik tālu, ka pat atsevišķi politiskajai elitei piederīgi politiķi (piemēram, kādreizējā Igaunijas ārlietu ministre Kristīna Ojulande) tiešos vārdos atzīst, ka baltās rases pastāvēšana ir apdraudēta. Vēl pirms dažiem gadiem runāt par rases apdraudējumu atļāvās tikai visdrosmīgākie un ideālistiskākie nacionālisti,  jo tas faktiski nozīmēja politiska ekstrēmista birku un līdz ar to arī marginalizāciju.

Tas, ka kultūrmarksisma ideju apmātā Rietumeiropas politiskā elite un to apkalpojošā inteliģence nenogurstoši cenšas eiropiešos iedvest ar mazohismu robežojošos pataloģisku altruismu (atsakieties no sevis, savas identitātes, tradīcijām, labklājības svešinieku labā), politkorektuma vārdā izliekas nemanām acīmredzamo, un ar propagandu un represijām cenšas to pašu uzspiest visai sabiedrībai, nemaina faktus.

Ikviens, kas pabijis Rietumeiropas metropolēs - Londonā, Parīzē, Briselē un citur, savām acīm redz, ka angliskais, franciskais, flāmiskais saglabājies vairs tikai iepriekšējo paaudžu radītajos vēstures pieminekļos. Ja tūristu apmeklētajās vietās vēl redzēsiet labu tiesu baltu seju, tad, nejauši nomaldoties, varat nokļūt rajonos, kur musulmaņu vai melnādaino vidū būsiet vienīgais baltais. Un, situācija ar katru gadu vēršas aizvien drūmāka - to tādu padara kārtējie simti tūkstošu jaunu imigrantu, un demogrāfija - gan musulmaņi gan citi tumšādainie, kas iekļuvuši Eiropā, rada pēcnācējus vairāk nekā Eiropieši.

Kāda šobrīd ir situācija skaitļos?

Eiropas Savienībā šobrīd ir aptuveni 9 miljoni turku, 5 miljoni arābu (no dažādām izcelsmes valstīm) 5 miljoni ekvatoriālo afrikāņu jeb nēģeru, aptuveni 2,5 miljoni indiešu, 2 miljoni kurdu, 1,1 miljons pakistāņu, 1 miljons ķīniešu un vēl miljons citu Austrumāzijas izcelsmes migrantu, un citu skaitliski mazāk nozīmīgu grupu pārstāvji. Šie skaitļi gan ir visai aptuveni, un domājams nesniedz pilnu ainu, un, kā jau tika minēts - rindā gaida nākamie miljoni. Eiropas nākotni daiļrunīgi ilustrē arī fakts, ka 2014 gadā populārākais vārds jaundzimušajiem zēniem Lielbritānijā bija Muhameds (gana daudz arī Omāru, Alī un Ibrahimu).

Protams, imigranti pa reģioniem nav izkliedēti vienādi. Ir vietas, kurās nekas neliecina par migrācijas problēmām, bet kaimiņos var būt apdzīvota vieta, kur baltie jau ir skaitliskā mazākumā. Lielpilsētās ir izveidojušies bīstami geto rajoni, kurus kontrolē imigrantu bandas (Zviedrijas policija nesen apliecināja, ka viņu valstī tādu ir 55), zeļ noziedzība, darbojas bīstamas islāmistu sektas.

Eiropa ir saskārusies ar jaunu parādību - islāma terorismu un politisko vardarbību. Nesen kāds islāmists Lielbritānijā gaišā dienas laikā ģimenes acu priekšā sadūra bruņoto spēku kareivi, un līdzīgu islāma fanātiķu rīkotu terora aktu pret vietējiem „kas neciena islāmu” ir daudz, visus neuzskaitīt. Ikviens, kurš seko līdzi ziņām, noteikti būs redzējis skatus no liesmojošās Parīzes, Londonas, Stokholmas vai kādas citas pilsētas, kur laiku pa laikam satrakojušies melnādaino un musulmaņu pūļi sarīko pa kādam iznīcinošam grautiņam, lai paustu savu neapmierinātību, ka vietējie viņus „pietiekami labi neuzņem”.

Taču Eiropas politisko eliti tas nepārliecina, tāpat kā brīdinošie signāli, ka kopā ar pārējiem „bēgļiem”, Eiropā iekļūst „Islāma valsts” un citu teroristisko grupējumu dalībnieki. Noziedzības statistika pa dažādām valstīm ir vesela raksta vērta, bet pieminēsim dažus šokējošākos faktus, kas skar tik jūtīgu tēmu kā dzimumnoziegumi.
Itālijā imigranti pagaidām veido 7% no kopējā iedzīvotāju skaita, taču uz viņu rēķina ir 40% valstī reģistrēto izvarošanas gadījumu. No Norvēģijas galvaspilsētā Oslo 2007.-2010. gados reģistrētajiem izvarošanas gadījumiem, pilnīgi visus veikuši imigranti, pārsvarā no Somālijas un Pakistānas. Stavangeras pilsētā jaunie „norvēģi” pastrādājuši 90 % no visām izvarošanām. 2014. gadā pasaule šausminājās par notikumiem nelielajā Roterhamas pilsētiņā (Lielbritānijā). Izrādās desmit gadu garumā Āzijas imigrantu bandai par upuriem bija krituši tūkstoši britu meiteņu, pat bērnu, kas tikušas izvarotas un seksuāli izmantotas. Ilgstošā noziegumu slēpšana bija iespējama, “pateicoties” politkorektumam - vietējiem baidoties sūdzēties par imigrantiem, lai neiegūtu rasista zīmogu, un kreisajiem (leiboristu) pilsētas domniekiem nevēloties atzīt leiboristu partijas piekoptās imigrācijas politikas sakāvi.

Un Latvijā?

Skatoties uz šo visu Latvijas kontekstā, mēs, protams, varam atsaukties uz vēsturi un Latvijas etnodemogrāfiju. Neviena ES valsts nav piedzīvojusi proporcionāli tik lielas iedzīvotāju sastāva izmaiņas kā Latvija padomju okupācijas, kolonizācijas un rusifikācijas rezultātā.

Atgādināšu, ka 1989.gadā latviešu Latvijā bija vien 52 %, un 25 gados esam sasnieguši vien 10% proporcionālu pieaugumu, kas veido 62% no visiem valsts iedzīvotājiem. Joprojām kritiski maz. Mēs esam pārliecinājušies, cik grūti vai pat praktiski neiespējami ir integrēt imigrantu jeb kolonistu masu, kas ieradušies no kādreizējās Padomju Savienības. Mūs šķir viss -  valoda, vēsturiskā pieredze, attieksme pret valsti, ģeopolitiskās simpātijas, kas jo sevišķi svarīgi, dzīvojot impēriskā revanša pārņemtās Putina Krievijas pierobežā. 

Bet, ir arī otrā puse- mēs esam puslīdz līdzīgi gan rases ziņā, gan savās sadzīviskajās ieražās, attieksmē pret darbu, piederībā kristīgajai pasaulei, mentalitātē. Noliekot malā politiku, cilvēciski latvietis ar krievu var saprasties visai normāli, un apdzīvotās vietās ar izteiktu latviešu vairākumu, ejot latviešu skolā, ikdienā runājot latviski, ikdienā neuzsūcot Krievijas TV kanālu propagandu, viņi veiksmīgi var iekļauties latviešu sabiedrībā.

Atverot valsti imigrantiem no Āfrikas un Tuvajiem Austrumiem, un tā nenovēršami notiks, ja tiks pieļauts precedents, mēs iegūsim pavisam cita tipa imigrantus - faktiski neasimilējamus un neintegrējamus. Tā būs pavisam cita rase, mentalitāte, reliģiskās un sadzīves tradīcijas, kas nosaka pavisam citu attieksmi pret cilvēka dzīvību (reģionos, kur paaudžu gaitā notiek nemieri, cilvēka dzīvībai ir maza vērtība). Cita attieksme pret darbu, īpašumu, vidi, sievietes ķermeni, nemaz nerunājot par viņu īpašajām politiskajām un sociāli ekonomiskajām interesēm. Tas būs pilnīgs svešķermenis un tāds arī paliks, jo, kā rāda citu valstu pieredze - gan mežonīgajos imigrantu rīkotajos grautiņos, gan islāmistu teroristu grupējumos visbiežāk iesaistās otrās un trešās paaudzes imigranti.

Pēc šo faktu apkopojuma, rodas jautājums - kāda ir izeja? Ja skatās visas Eiropas kontekstā, risinājumu ir daudz, tikai ir skaidrs, ka valdošai elitei trūkst politiskās gribas tos īstenot. Piemēram - izveidojot vienotu Eiropas jūru robežapsardzības spēku, un neielaižot savos teritoriālajos ūdeņos nevienu migrantus vedošo ūdens transportlīdzekli. Tāpat, ja reiz deklarēts ir motīvs palīdzēt tieši karu upuriem un bēgļiem, to efektīvāk var veikt, sniedzot palīdzību to mītnes zemēs un tuvākajās kaimiņvalstīs, nevis pārceļot Āfriku uz Eiropu, un ievazājot viņu problēmas arī mūsu zemēs.

Latvijai šobrīd ir nepieciešama tik vien kā politiskā griba pateikt nē imigrantu ievešanai un precedenta radīšanai. Tik vienkārši, un tomēr tas netiek darīts.  Realitātē saskaramies ar to, ka latviešiem nav nacionālo interešu reālu pārstāvju valdībā. Divas valdības partijas (Vienotība un ZZS) tieši atbalstīja imigrantu ievešanu, trešā (Nacionālā Apvienība), ņemot vērā elektorāta noskaņojumu, pateica, ka neatbalsta, publicēja rakstiņus, pēc tam paziņoja, ka valdības stabilitāte dēļ imigrantiem netiks apdraudēta, un faktiski atteicās no reālas pretdarbības, sākot runāt par to, ka „bēgļus” jāsūta latviešu skolās un jāveido par latviešiem.

Reāla pretdarbība būtu tautas referendums par nelegālo imigrantu uzņemšanu, ko cita starpā atbalsta arī tiesībsargs Juris Jansons. Konkrētā valdības partija, kas operē ar ievērojamiem administratīviem, naudas un cilvēku resursiem, referenduma ideju ir „norakusi”, acīmredzot nejūtot pietiekami apņēmīgu spiedienu no saviem nacionāli noskaņotajiem vēlētājiem, tik lielu, lai sajustu apdraudējumu personiskajai politiskajai karjerai un daudzajām deputātu vietām. Skaidrs, ka ārpus parlamenta esošajiem nacionālo interešu paudējiem, ir visnotaļ grūti savākt nepieciešamos 30 000 notariāli apstiprināto parakstu referenduma rosināšanai. Ļoti iespējams, ka līdz tam mēs tomēr būsim spiesti nonākt, un organizēties no apakšas.

Šobrīd, par ļoti svarīgu uzskatāma tautas attieksmes paušana. Bēdīgi, bet tas ir faktiski vienīgais, ko varam. Tādēļ, aicinu ikvienu, kam rūp savas tautas nākotne nebūt vienaldzīgam, nākt pašam, vest līdzi radus, draugus, kolēģus 4.augustā, pulksten 18.00 pie Ministru kabineta, Brīvības ielā 36 uz protesta akciju pret uzspiesto imigrantu ievešanu.

Pasākumu, lai izvairītos no politizēšanas un šķelšanās pēc partejiskās piederības, pieteica biedrība „Tēvijas Sargi”, kas pamatā nodarbojas nevis ar politiku, bet jaunatnes patriotisko audzināšanu un militārās tuvcīņas apmācību. Šim pasākumam būtu jāapvieno visus latviešus, kam nav vienalga. Jo, šoreiz tas ir nopietni. Man ļoti gribas ticēt, ka konkrētā akcija izdosies, un, ja tiešām būs redzams, ka cilvēki uzvarējuši apātiju un vienaldzību, tad arī varēs domāt par nākamajiem rīcības mehānismiem.

Viktors Birze
(“DDD” Nr. 14 (340)



 03.08.2015



Komentārs








Copyright Jēkabpils rajona neatkarīgais laikraksts.

Web site engines code is Copyright © 2002 by PHP-Nuke

Developed by vl-web studio and SIA AZcom