Galvenā         Blogi         Kontakti         Reklāma         Abonēšana         Noteikumi    
 
Login: 
Parole: 

Aizmirsāt paroli?

  Ziņas







             Šodien:     76
             Vakar:      514
            


twitter



Blogo arī Tu!
Viedoklis: Parka atziņas (0)

Koku lapās jau parādījušās pirmās rudens krāsas un zem aleju cēlajiem augumiem čaukst zelta gadalaika liecinieki. Domāju, pagājušonedēļ piedzīvojām pēdējos vasaras mirkļus, un parku vasarīgais dzīvīgums noklusīs līdz ar dabas lēno aizmigšanu zem ziemas segas. Jēkabpils ir zaļa pilsēta, un, šķiet, pilsētnieki ir dabas cienītāji, ja dažkārt nostaļģiski atceramies Vecpilsētas laukumu un tagadējā tirgus laukuma skaistumu zaļojošo koku ielokā. Par pirmo man trūkst skaidru atmiņu, ko izvilkt no kabatas un likt jums priekšā, cik vien fotogrāfijas pārcilājot no kādiem neaizmirstami skaistiem pilsētas svētkiem, tomēr tirgus laukumu atminos jau skaidrāk, toreiz caur laukumu gājām uz mājturības kabinetiem klostera teritorijā (pirms uzcēla jauno mājturības kabinetu piebūvi Jēkabpils Valsts ģimnāzijā). Vēl jau netrūkst koku un zaļa plašuma mikrorajonos, ieturēto pilsētnieku iežogoto teritoriju pie privātmājām, no kurām uz garāmgājēju reizēm noskatās viņu meistarīgie noslēpumi, zaļie pirkstiņi. Jēkabpils parki ir plaši un zaļi, tomēr jāatzīst savā veidā nepieradināta teritorija ar dažiem soliņiem un regulāri pļautu zāli. Neuzdrošināmies sapņot. „Parkotāji” mudina. Viņus varētu nodēvēt par maigu un modernizētu sava veida pretstraumi dabiskajai notikumu gaitai, klusumam un nemainībai. Varbūt kāds vecāks cilvēks atceras Kena parku citādu, taču manas asociācijas saistās ar garāmbraucošiem atrakciju parkiem, pilsētas svētkiem, vēlāk ar skaļām, iereibušām jauniešu kompānijām un visādiem dīvaiņiem tumšās ziemas pēcpusdienās. Šonedēļ remonta dēļ atkal muļķīgi iemaldījos Kena parkā, toties siltajā pusdienlaika saulē gribot negribot viss kā uz delnas, ierāvēji pēc ierāvējiem svin pirmdienu ar bamšļiem un dalās ar cigaretēm, aizņēmuši soliņus un estrādi.

Vecā tualete ir nojaukta, tiks būvēts bērnu laukums, tomēr grūti iedomāties Kena parku citādu. Retoriski jautāju sev, kādēļ šī vieta ir tik nemainīgi klusa un asociējas ar spirtotiem dzērieniem manās atmiņās? Izritinās jauni ceļi, uzslejas jauni lielveikali, dāvājot plašas kasieru un zāles darbinieku vakances pēc darba izslāpušajā pilsētā, tikai Kena parks nemainās. Ja vairāk nekā divdesmit gadi tam pagājuši garām bez lielām pārmaiņām, vai beidzot pienācis lūzuma punkts?

Aizaugušajā dīķī, kur vasarās zied ūdensrozes, mētājas tukšas alkohola pudeles. Ēnainā ielokā stāv tukša, lepna daudzstāvu ēka, gaidot savu atdzimšanu, bērni čukstēja spoku stāstus par tās pagrabiem. Uz soliņa sēž nervozs jaunietis treniņbiksēs. Viņš apsveicinās ar paziņām, notver kāda skatienu, tad sažmiegtajos pirkstos sniedz slēptu priekšmetu. Viens no viņiem guvumu noglabā savu bikšu kabatā. Pāris mirkļi, neticot atskaties, bet pilsētas spoki ir izkūpējuši skaidrajā augusta gaisā. Vakara saulē, grīļodamies retajos krūmos, nokārtojas vīrietis. Viņa sieviete, sakrustojusi rokas, cītīgi lūkojās lepnajā būvējumā, svaigi remontētajā celiņā. Garām dodas ģimenes, bērni. Pieraduši. Tikai mulsina, ļoti mulsina, cik pievilcīgas ir fantāzijas par tālu pagātni, meklējamu vēstures grāmatās.

Liene Grišina



 01.09.2015



Komentārs








Copyright Jēkabpils rajona neatkarīgais laikraksts.

Web site engines code is Copyright © 2002 by PHP-Nuke

Developed by vl-web studio and SIA AZcom