Galvenā         Blogi         Kontakti         Reklāma         Abonēšana         Noteikumi    
 
Login: 
Parole: 

Aizmirsāt paroli?

  Ziņas







             Šodien:     99
             Vakar:      504
            


twitter



Blogo arī Tu!
Es esmu Tev līdzās : It visā ir jāprot saskatīt pozitīvo - pat tad, kad tas ir ļoti grūti (0)

Ikkatram no mums dzīvē reiz pienāk brīdis, kad jāliek pie malas mūsu ierastā ikdiena un jādodas pelnītā atpūtā - pensijā. Bieži vien aktīvā sabiedrības daļa nemaz nezina un neaizdomājas par to, kā dzīvo un jūtas seniors, kurš ir tepat līdzās – blakus dzīvoklī vai mājā. Lasiet intervijā ar seniori Astrīdu Skrindu.

Pastāstiet, lūdzu, nedaudz par sevi, savu ģimeni.

Man ir divas burvīgas meitas un četri brīnišķīgi mazbērni. Vīrs jau guļ kapiņos. Gandrīz visu savu dzīvi esmu dzīvojusi Jēkabpilī, bet dzimusi gan šeit neesmu. Esmu dzimusi Elkšņu pagastā, tur arī uzaugu. Pamatizglītību - 7. klases - ieguvu Mežzemes skolā, tad devos mācīties uz galvaspilsētu. Rīgā iestājos studēt neklātienē par veterinārārstu, bet dažādu apstākļu un iemeslu dēļ pabeidzu vien divus kursus un tad studijas pametu. No 18 gadu vecuma strādāju Jēkabpils konservu rūpnīcā, kad atvēra SIA “Rīgas apģērbs”, sāku strādāt tur – šuvu un gludināju. Nostrādāju 15 gadus tur, bet kad uzņēmums sāka jukt, pārgāju strādāt uz slimnīcu. Slimnīcā strādāju virtuvē. Slimnīcā nostrādāju 12 gadus.

Cik gados jūs aizgājāt pensijā?

Pensijā esmu jau 13 gadus. Aizgāju, kad man bija 62 gadi. Sākumā gan bija doma doties pensijā 55 gados, bet tad pensija sanāca tik ļoti maza, ka izlēmu strādāt vēl divus gadus, līdz 57 gadiem. Tad saņēmu pensiju, bet paliku vēl strādāt. Kopā esmu nostrādājusi 41 gadu.

Kādas bija sajūtas, aizejot pensijā?

Hmm... Ir jāsaprot: ja esi nostrādājis daudzus gadus un esi nopelnījis pensiju, vienkārši ir jāiet. Nevar strādāt 80 gadu vecumā, kad galva griežas un ir grūti iet, sēdēt darbā un mēģināt kādam pierādīt, ka vēl esi spējīgs darboties, jo tā nav. Aizejot pensijā man ir parādījies krietni vairāk brīva laika, kas pēc manām domām pat ir ļoti pozitīvi. Tad, kad strādāju slimnīcā, divas dienas bija jāstrādā, divas bija brīvas. Šajās divās brīvajās dienās nācās gandrīz vai skriet, lai visu paspētu. Tagad tā nav. Es apbrīnoju tos cilvēkus, kuri uzskata, ka, aizejot pensijā, viņiem nebūs ko darīt, tādēļ viņiem nāksies sēdēt četrās sienās. Tā nu tiešām nav! Ja ir dārzs, tad darba ir pietiekami, bet, ja nav, tad pilsētā ir daudz biedrību, kurās iesaistoties, ikviens var atrast sev piemērotākās nodarbes, lai aizpildītu savu dienu un nevajadzētu sēdēt mājās. Es krasas pārmaiņas savā dzīvē nejutu, vienkārši parādījās vairāk brīvā laika.

Kas mainījās, esot pensijā? Varbūt uzsākāt kādus jaunus hobijus vai aizraušanās?

Kad devos pensijā, jau biju sākusi darboties invalīdu biedrībā pie Olgas Bivkas, tagad gan esmu senioru dienas centrā “Kopā būt”, ko vada Ritma Komarova. Mēs katru mēnesi devāmies dažādās ekskursijās, kas tiešām bija ļoti interesantas. Ar biedrību esmu bijusi gan dāliju izstādē Rīgā, gan Igaunijā. Prātā joprojām palicis Jegalas ūdenskritums, kas ir neizsakāmi skaists. Ceļojot uz Igauniju, mēs naktis pārlaidām teltīs, tas tik bija piedzīvojums! Izbaudījām arī lietu un pērkona negaisu, kas mūs pārsteidza, bet pat tas saistās tikai ar labām atmiņām. Atceros: gulējām un klausījāmies, kā lietus skrubina telti. Ļoti patīkami. Ekskursijas izmaksas gan reizēm sasniedz līdz pat 50 eiro, bet summa nav tik liela, lai vismaz pāris reizes nevarētu atļauties apskatīt ko skaistu. Īpaši liels prieks ekskursijās sagādāja arī tas, ka līdzi brauca mani mazbērni, līdz ar to, esot pensijā, man daudz biežāk iznāk pavadīt laiku ar viņiem kopā.

Kopā ar biedrību esmu bijusi arī četros forumos, ko rīkoja nevalstisko organizāciju resursu centrs. Tēmas bija aktuālas, kas padarīts un kā tas panākts. Savukārt ikdienā biedrībā, gan tad, gan tagad, tiek rīkotas dažādas aktivitātes – spēlējam gan galda spēles, lai nodarbinātu prātu, gan izpaužamies radoši, veidojot interesantas dāvanas vai nieciņus mums pašiem vai tuviniekiem, apsveikumu kartiņas un tamlīdzīgi. Esmu iemācījusies arī filcēt, ko pirms tam nekad nebiju darījusi.  Jēkabpils NVO resursu centra  projekta ietvaros mums bija filcēšanas nodarbības, ko vadīja Anita Sproģe. Mans kožu izēstais mētelītis nu ir ieguvis jaunu veidolu un kļuvis atkal acij tīkams.

Es apmeklēju arī biedrībā rīkotos pasākumus. Piemēram, mums bija ražas svētki, kuros es atnesu burkānu ar “kājām” un pašas veidotas krelles no maziem ābolīšiem. Pie mums notiek arī koncerti un teātri. Brauc arī skolēni no vietējām skolām ar dažādiem interesantiem priekšnesumiem, kas tiešām priecē.  Veselības saglabāšanai nodarbojamies arī ar fiziskajām aktivitātēm – darbojoties invalīdu biedrībā, katru rītu vingrojām, bet šajā biedrībā katru nedēļu dodamies nūjot.

Esot pensijā, daudz vairāk laika atliek arī dažādu ēdienu gatavošanai  - izmēģinot jaunas receptes un pat eksperimentējot, papildinot tās, kā sirds vēlas. Pagājušajā  gadā manā vasaras mājas dārzā izauga 22 ķirbji, no kuriem tika pagatavoti visvisādi gardumi gan pēc vecām, gan jaunām receptēm.

Kā mainījās jūsu finansiālais stāvoklis, aizejot pensijā? Vai stipri izjutāt pārmaiņas?

Tad, kad vīrs bija dzīvs, viņš izlēma, ka ir jādodas pensijā un teica, lai arī es dodos pensijā, jo, abiem kopā saliekot pensijas, mums būs pietiekami, lai dzīvotu un baudītu sen pelnīto pensiju. Vīram pensija bija krietni lielāka nekā man, jo lielu daļu dzīves viņš nostrādāja dolomīta fabrikā. Piekritu vīram un aizgāju pensijā, bet dzīve jau kā vienmēr pārsteidza, un aptuveni pēc mēneša vīrs aizgāja tai saulē. Tas periods bija ļoti smags, jo diemžēl arī mana veselība smagi pievīla - celim bija nepieciešama operācija.

Tagad gan viss ir pārdzīvots un ir vieglāk. Pensija gan nav liela, bet iztikt jau var.

Jūs dzīvojat privātmājā vai dzīvoklī? Viena vai ar kādu kopā?

Es dzīvoju privātmājā, ko uzcēla mans tēvs. Ar mani kopā arī vēl pirms vīra nāves dzīvoja un arī tagad dzīvo viena no meitām kopā ar manu mazbērniņu. Otrs mazbērns dzīvo un strādā Anglijā.

Kur tiek iztērēta lielākā daļa jūsu finansiālo līdzekļu?

Ja runājam par vislielākajiem tēriņiem, tad līdzīgi kā visiem - gan tiem, kas dzīvo dzīvokļos, gan privātmājās, visdārgāk izmaksā apkure. Manā gadījumā tas ir malkas sagādāšana, lai ziemā nebūtu jāsalst. Ar vienu malkas kravu nepietiek, tādēļ nākas pirkt vismaz divas, kas it nemaz nav lēti. Protams, ir arī citi maksājumi, kā piemēram par elektrību un ūdeni, bet malkas sagādāšanai sanāk  vislielākie izdevumi.

Vai jūs varat atļauties iegādāties to, ko vēlaties, piemēram apģērbu un doties uz dažādiem kultūras pasākumiem?

Drēbju skapī jau ir daudz un pietiek visa, bet kādreiz kaut kas jauns ir nepieciešams, tad arī nopērku. Visbiežāk gan nākas iegadāties apavus, jo tie, pateicoties sliktajiem ceļiem, plīst diezgan bieži. Apavu izvēlē man palīdz mazmeitiņa, kas zina, kur visizdevīgāk iegādāties. Bieži vien es pat neeju veikalā  un neizvēlos. Mazmeitiņa atrod un  iegādājas kvalitatīvus apavus ar atlaidi.

Runājot par izrādēm un citiem kultūras pasākumiem, jāsaka, ka tos apmeklēju diezgan bieži. Šovasar biju uz izrādi Krustpils saliņā kopā ar mazbērniem. Esmu bijusi arī uz koncertiem Jēkabpils tautas namā, Krustpils kultūras namā un brīvdabas muzejā “Sēļu sēta”.  Reizēm apmeklēju arī pasākumus, kuros ieeja pensionāriem ir par brīvu vai ar atlaidi. Uz visiem pārējiem kultūras pasākumiem biļetes man gan iegādājas meitas ar mazbērniem. Ja biļetes būtu pašai jāpērk, varbūt es vēl padomātu, vai vēlos iet un varu atļauties... Tomēr, ja es tiešam vēlētos ko redzēt vai dzirdēt, noteikti jau tāpat iegādātos biļeti.

Cik liela pensija būtu nepieciešama, lai varētu dzīvot pilnvērtīgu dzīvi?

Ja godīgi, tad pat īsti nezinu. Nav jau nozīmes, vai dzīvo privātmājā vai dzīvoklī,  par apkuri, elektrību, ūdeni un citiem rēķiniem tāpat ir jāmaksā. Avīzē reiz lasīju viena pensionāra viedokli, kuram pilnīgi piekrītu – kāpēc no pensijām ir jāatvelk ienākuma nodoklis? Tiklīdz pensionāram ir vairāk par likumā noteikto summu, 240 eiro, tiek aprēķināts un atņemts iedzīvotāju ienākuma nodoklis. Uzskatu: ja esmu nostrādājusi 41 gadu, man pienākas pensija, no kuras netiek atvilkts nodoklis, jo es taču visus gadus to esmu maksājusi. Tad, kad es gāju pensijā, nezinu kā ir tagad,  izmaksājamā summa tika rēķināta pēc koeficientiem un diemžēl es tiku mazajā koeficientā. Man darba stāžā pārtraukumu nav, bet bijušajai darba kolēģei, kas devās vēlāk pensijā, ar darba stāža pārtraukumiem pensija ir lielākā, jo tajā gadā, kad viņa devās pensijā, koeficients bija augstāks. Uzskatu, ka tas nav pareizi. Šogad gan pensijām pielika klāt 8.70 eiro, bet, ņemot vērā, ka tiek atvilkts nodoklis, papildus ienākumus neizjūtu. Es domāju, ja pensija būtu aptuveni 400 eiro, man pilnīgi pietiktu, lai ne tikai izdzīvotu, bet dzīvotu arī pilnvērtīgi.

Kā kopumā vērtējat senioru dzīvi Latvijā?

Uzskatu, ka nav nemaz tik slikti. Ja cilvēks vēlas saskatīt tikai negatīvo un čīkst, pīkst,  ka nav kur aiziet, tad ir kā ir. Savukārt, ja tu esi aizņemts ar dažādām nodarbēm, tad ir tīri labi. Jēkabpilī biedrībās ir tikai simboliskas maksas, no viena līdz trīs eiro, pie tam gadā reizi jāmaksā. Nevajag būt turīgam, lai atrastu sev kompanjonus un saturīgi pavadītu savu pensijas laiku.

Kāds būtu ieteikums citiem senioriem vai tiem, kas tikai dosies pensijā, lai viņi varētu dzīvot pēc iespējas pilnvērtīgāku dzīvi ar tiem līdzekļiem, kas ir?

Es iesaku atrast biedrību, kurā var aktīvi darboties, lai nesēdētu mājās un nečīkstētu, ka ir slikti. Ir tik dažādi piedāvājumi arī pensijā turpināt apgūt ko jaunu, piemēram, angļu valodu vai pilnveidot prasmes darbā ar datoru. It visā jāprot saskatīt pozitīvo - pat tad, kad tas ir ļoti grūti. Protams, ir grūti izdzīvot ar tām finansēm kas ir, bet vadīt pensionāra ikdienu, sūdzoties, ka viss ir slikti - vai tiešām tas ir tas, ko mēs vēlamies?

 

Paldies par sarunu!
J. Iie
Materiāls ir sagatavots ar Valsts reģionālās attīstības aģentūras finansiālu atbalstu no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem














 27.10.2017



Komentārs








Copyright Jēkabpils rajona neatkarīgais laikraksts.

Web site engines code is Copyright © 2002 by PHP-Nuke

Developed by vl-web studio and SIA AZcom