Galvenā         Blogi         Kontakti         Reklāma         Abonēšana         Noteikumi    
 
Login: 
Parole: 

Aizmirsāt paroli?

  Ziņas







             Šodien:     98
             Vakar:      504
            


twitter



Blogo arī Tu!
Es esmu Tev līdzās : “Galvenais ir turpināt dzīvot, nevajag skumt” (0)

Vienā no iepriekšējiem JV numuriem aktualizējām tēmu par cilvēkiem mums blakus, šajā gadījumā - senioriem. JV turpina iepazīt senioru ikdienu un aktuālās problēmas sarunā ar bijušo pedagoģi, nu jau pensionāri Velgu Noviku.

- Pastāstiet, lūdzu, nedaudz par sevi, savu ģimeni.

Es dzimusi tagadējā Kūku pagastā, mājās “Palejnieki”. Mācījos vispirms Zīlānos, septiņgadīgajā dzelzceļa pamatskolā. Vēlāk mūs, lielākos skolēnus, saistībā ar dažādām pārmaiņām, kas norisinājās tajos laikos, pārcēla uz Krustpils 1. vidusskolu, kas mūsdienās tiek dēvēta par Jēkabpils 3. vidusskolu. Tajā laikā, kad sākām tajā mācīties, notika vēl remondarbi, un mums nācas brist pa lieliem mālu kalniem, kas rāva zābakus nost un sagadāja lielas grūtības pārvietoties.

Beidzot pamatskolu, devos mācīties uz galvaspilsētu, kur iestājos Rīgas 2. Medicīnas skolā par feldšeri. Mācījos četrus gadus un katru vasaru strādāju Jēkabpilī slimnīcā, kas tajā laikā bija tur, kur pēcāk bija šūšanas cehs “Asote”. Pēc skolas absolvēšanas ceļoju pa dažādiem medpunktiem, tur, kur bija nepieciešamība. Tiku aizsūtīta uz Ārnavu. Uz turieni mani veda galvenā ārsta vietniece, atceros to ļoti labi, jo visu ceļu noraudāju. Iedomājaties, kāda ir sajūta, kad tevi, 19-gadīgu meiteni, aizved uz “džungļiem”... Tie bija dziļi lauki, protams, vairāk apdzīvoti nekā tagad, bet tomēr lauki. Ziemā, lai pārvietotos, iedeva zirgu – ja mācēji iejūgt, varēja braukt, nemācēji  - nevienu tas neinteresēja. Rudenī iedeva motociklu un neprasīja, vai proti to vadīt vai nē. Medicīnā kopumā nostrādāju trīs gadus – gan cukurfabrikas medpunktā, gan Neretā un arī citur. Šajā laika posmā paspēju arī apprecēties. Piedzima meitiņa. Pēcāk man piedāvāja strādāt Jēkabpils 3. vidusskolā, kur bija atbrīvojusies medmāsas vieta. Piekritu.

Strādājot par medmāsu, arvien biežāk nācās arī doties stundās, aizvietojot bioloģijas skolotāju. Pierunāja arī vēlāk iegūt nepieciešamo izglītību Daugavpils Pedagoģiskajā institūta, un kopš tā laika esmu strādājusi tikai skolā. Pasniedzu gan ķīmijas stundas, gan bioloģijas stundas. Aptuveni desmit gadus strādāju arī par ārpusstundu darba organizatori. Esmu bijusi arī klases audzinātāja četrām klasēm, kuras absolvēja 1980. gadā, 1988. gadā, 1998. gadā un 2007. gadā. Visi ir labi cilvēki, daudzi arī redzami un zināmi dažādās aprindās, tā kā ir liels prieks redzēt sava darba augļus. Jēkabpils 3. vidusskolā nostrādāju 40 aizraujošus darba gadus.

- Cik gados jūs devāties pensijā?

Pirms nepilna mēneša man apritēja pilni 70 gadi. Pensijā aizgāju tā, kā to bija noteikusi valdība – 62 gados.  Kopumā līdz pensijai esmu nostrādājusi 43 gadus.

- Kādas bija sajūtas, aizejot pensijā?

Īstenībā grūti pat pateikt. Es pati sapratu, ka ir jādodas pensijā jau tāpēc vien, lai atbrīvotu darba vietu jaunajiem speciālistiem. Atminos, ka mums bioloģijas apvienībā bija viena jauna skolotāja, kura palika bez darba tādēļ, ka tika likvidēta lauku skola, kurā viņa pasniedza stundas. Viņa bija  gados jauna, un arī dzīvoklis bija tepat pilsētā, sapratu, ka vajag prasties un atbrīvot vietu skolā. Nevar taču pensionārs par visām varītēm rauties un nedot jaunajiem iespēju.
Protams, bija jau tā dīvaināk, kad aizgāju pensijā, bet kādu laiku tāpat ik pa laikam paaicināja uz skolu šo to izpalīdzēt, tādēļ strauju pārmaiņu nebija. Sevišķi skumt nesanāca, jo arī mājā darbu ir pietiekami daudz – aizejot pensijā, darbi mājās nemazinās, to paliek tikpat daudz, cik iepriekš.

- Kas mainījās, esot pensijā? Varbūt uzsākāt kādus jaunus hobijus vai aizraušanās?

Aktivitāte nav iznīdējama, ja tā ir cilvēkā, tad ir, un gribot negribot sanāk kaut kur iesaistīties. Aptuveni gadu pēc došanās pensijā, pirms septiņiem gadiem, sāku darboties Jēkabpils pensionāru apvienībā “Sasaiste”. Esmu gan valdē, gan aktīvi darbojos ar dažādu projektu rakstīšanu un realizēšanu. Pēc kāda laika mani pieaicinajā arī otra pensionāru apvienība rakstīt projektu, tā kā varētu teikt, ka ar vienu kāju esmu vienā apvienībā un ar otru - otrā. Dzīvojam mēs visi draudzīgi, un neatsaku nevienam palīdzību, jo mēs visi esam vienādi. Dodoties pensijā, nenozīmē, ka ir jāsēž mājas – viss ir atkarīgs no cilvēka paša. “Sasaiste” pensionārus aicina uz dažādiem bezmaksas pasākumiem, kas norit projektu ietvaros vai kurus atbalsta dome vai kāds cits sponsors, piemēram, tirdzniecības centrs “Aura”.  Tāpat jāmin, ka apvienībā “Sasaiste” galvenais mērķis ir pensonāru tiesību aizstāvība, jo daži, sēdēdami četrās sienās, nemaz nepārzina likumdošanu. Mēs palīdzam pensionāriem uzzināt par viņiem aktuālām lietām. Piemēram, pēdējais aktuālais temats, par ko informējām, bija saistībā ar mantojuma tiesībām – ko un kā darīt, lai gala rezultātā nepaliktu uz ielas. Tāpat informējam par medicīnas pieejamību, jo mums ir daudz pensionāru, kuriem ir minimālās pensijas. Mēs sniedzam iespēju cilvēkiem saprast, ko viņi ir tiesīgi prasīt, lai nodzīvotu pēc iespējas cilvēkam cienīgāku dzīvi.

Esmu apmeklējusi arī vairākus kursus, kas gan, jāsaka, ir bijuši nemitīgi. Pēc došanās pensijā esmu bijusi gan datora apmācības kursos, gan projektu vadīšanas kursos un daudzos citos. Mazāk nodarbojos ar rokdarbiem, jo man vienkārši tam nav laika. Man ir mazmazmeitiņa, kurai ir divi gadi un septiņi mēneši. Kopš viņa ir nākusi pasaulē, viņa ir mana lielākā prioritāte. Pavisam nesen mazmazmeitiņa sāka apmeklēt bērnudārzu, un tagad mums abām kopā ir jāapgūst jaunā vide.

- Kā mainījās jūsu finansiālā situācija, kļūstot par pensionāri? Vai stipri izjutāt pārmaiņas?

Vispār jau pienācīgi, ņemot vērā, ka vīrs 20 gadus strādāja par konservu rūpnīcas direktoru un 20 gadus par gaļas kombināta direktoru, bet pensijā saņem 320 eiro. Tā kā mainījās mūsu finansiālais stāvoklis, bija manāmi jūtams. Par abiem kopā mēs kaut kaut kā iztiekam, protams, bet izmaiņas bija.

- Jūs dzīvojat privātmājā vai dzīvoklī - viena vai ar kādu kopā?

Mēs ar vīru dzīvojam privātmājā, un ar mums kopā dzīvo vēl arī mazdēls ar sievu un savu meitiņu.

- Kā tiek tērēta lielākā daļa jūsu finansiālo līdzekļu?

Vispār jau visvairāk laikam ēšanai. Rodas sajūta, ka nauda vienkārši kaut kur izkūst, jo, ieejot veikalā, bieži vien tiek atstāti aptuveni 20 eiro, bet, maisiņā paskatoties, saproti, ka nekā sevišķi daudz neesi  iegādājies. Ļoti liela daļa mūsu finanšu tiek tērēts arī vīram zālēm -  viņam lielākā daļa no pensijas aiziet medicīnai. Ir jāpērk arī briketes, lai mājās būtu silti. Mums ir arī pilsētas ūdensvads un kanalizācija, par ko ir jāmaksā, tāpat par elektrību, internetu, telefonu, televīziju, atkritumiem un tā tālāk. Vārdu sakot, mums, tāpat kā visiem ir dažādi maksājumi, par kuriem tiek tērēta liela daļa finanšu.

- Vai jūs varat atļauties iegādāties to, ko vēlaties, piemēram, apģērbu un doties uz dažādiem kultūras pasākumiem?

Tajos sliktajos laikos varēja aizbraukt daudz kur. Piemēram, Jūrmalā pedagogu arodbiedrība bija nodrošinājusi atpūtas bāzi veselības uzlabošanai un stirprināšanai, bet, mainoties laikam, šī iespēja zuda, līdzīgi kā daudzas citas. Ceļot ārpus Latvijas arī vairs nevaram atļauties, jo līdzekļu tam vienkārši vairs nepietiek. Kultūras pasākumus gan, cik vēlamies apmeklēt, tik apmeklējam. Arī uz pensionāru atlaidēm neskatos, ja esam izdomājuši, ka vēlamies doties uz kādu pasākumu, tad vienkārši dodamies. Reizēm sanāk retāk nekā mēnesī reizi, bet dažkārt pat biežāk – viss atkarīgs no tā, kāds ir piedāvājums. Biļetes iegādājos par savu naudiņu. Kādreiz gan gadās, ka kāds uzdāvina, kā jau dzīvē notiek, bet pārsvarā iegādājos pati.

Runājot par pārtiku, jāteic, ka mazliet jau pasekoju līdzi tam, par kādām cenām ko iegādājos. Ar daudzām pārtikas precēm gan ir jāpielāgojas vīram, jo viņam veselības dēļ ir lietas, ko viņš drīkst ēst un ko ne. Lai būtu vieglāk, es pielāgojos un ēdu to, ko viņš drīkst.

Apģērbu pērku retāk, jo vairs jau nav tik biežas nepieciešamības iegādāties ko jaunu. Strādājot skolā, diezgan bieži nācās iegādāties ko jaunu, jo doties uz skolu un stāties klases priekšā ikdienas drēbēs jau gluži nevarēja. Tagad šādas nepieciešamības vairāk nav.

- Cik liela pensija būtu nepieciešama, lai varētu dzīvot pilnvērtīgu dzīvi?

Hmm... Uzskatu, ja katram no mums – man un manam vīram, pensija būtu aptuveni kādus 800 eiro, tad varētu teikt, ka manā uztverē tā būtu pietiekama pensija. Ar šādu pensiju mēs varētu atļauties doties ceļojumos uz ārzemēm ko apskatīt un ne tikai dzīvot, nevis izdzīvot, bet pat baudīt pensijas gadus.

- Kā kopumā vērtējat seniora dzīvi Latvijā?

Uzskatu, ka situācijas ir ļoti dažādas. Mana mamma, kad bija dzīva un jau esot pensijā, kas viņai bija minimālā,  vienmēr teica: “Ko tie pensionāri var vaidēt. Pensionāram pienāk mēnesī noteiktais datums, un viņš zina, ka tik, cik tev naudiņas ir paredzēts, tik tev tiks ieskaitīts. Savukārt tiem, kuri nevar atrast darbu, tiem nav nekā, un viņi pat nevar zināt, kad vispār kaut kas būs.” Skatoties pēc tāda principa, ir jāsaprot, ka drusku vairāk tomēr ir vairāk nekā nemaz. Protams, tas kopējais skatījums uz to, kas notiek mūsu valstī, ir diezgan skumjš. Šogad no 1. oktobra tika pārrēķinātas pensija, un bija iespēja saņemt papildus no astoņiem līdz 15 eiro. Man uz papīra tiek uzrādīts, ka es esmu saņēmusi papildus 15 eiro savai ikmēneša pensijai, bet faktiski tie ir 11 eiro, jo līdz ar pielikumu arī nodoklis ir audzis.

Vidējā alga valstī tiek rēķināta ļoti interesanti  - ja lielākā daļa strādā par minimālo algu, bet daži saņem vairāk par 1000 eiro, tad vidēji sanāk, ka visi saņem pietiekami. Tāpat ir ar pensijām, ja vairāk nekā pusei pensija ir ap 200, bet dažiem pie tūkstoša – mēs, kopumā ņemot, dzīvojam labi. Pilnīgu taisnību panākt nav iespējams nevienā jomā.

- Kāds būtu ieteikums citiem senioriem vai tiem, kas tikai dosies pensijā, lai viņi varētu dzīvot pēc iespējas pilnvērtīgāku dzīvi ar tiem līdzekļiem, kas ir?

Vajag dzīvot, nevis eksistēt. Iesaku doties uz biedrībām, kuru mums ir ļoti daudz, un es nerunāju tikai par pensionāru apvienībām, jo ir arī dažādas citas, kurās var darboties, neskatoties uz vecumu un arī finansēm. Pat tad, ja pensija ir maza, ir pietiekami daudz pasākumu un nodarbju, kurās nav nepieciešamas finanses. Piemēram, viena projekta ietvaros senioriem bija iespēja apmeklēt peldbaseinu, bet pat to pensionāri pilnvērtīgi neizmantoja. Mums pilsētā ir aptuveni 5000 pensionāru, vai iedomājaties, cik daudz starp viņiem varētu dziedāt korī? Tomēr tikai maza daļa to dara.

Esmu arī secinājusi, ka sievietes krietni aktīvāk dodas uz dažādām nodarbēm, esot pensijā, nekā vīrieši. Domāju, ka vīriešiem doties pensijā un pieņemt, ka viņi ir veci, ir vēl grūtāk nekā sievietēm. Viņi taču visu laiku uzskata, ka viņi ir jauni, bet tā nav. Tā ir ļoti liela problēma, ka cilvēks, dodoties pensijā, nespēj saprast, ka viņš ir vecs un to gadu ir tik, cik ir, par to taču nav jāpārdzīvo. Ir viena gudra doma - pensija nav nekāds medālis, ko kārt kaklā, tāpat kā jaunība nav sods, kurš ir jānes cilvēkam. Dodoties pensijā, ir nepieciešams noorientēties – palasīt kādas grāmatas par dažādām vecuma pārmaiņām, izprast, kas un kā notiek. Ir jāsaprot, ja cilvēks pats sevi ieslēdz četrās sienās un uzskata, ka nav, kur iet un ko redzēt, neviens cits viņam nevarēs palīdzēt, tādēļ pašam ir jāgrib kaut ko darīt. Ja nu tiešām nav ko darīt vai neko negribas, vajag doties uz baznīcu, tur arī būs sava publika un domubiedri. Galvenais ir turpināt dzīvot, nevajag skumt. Došanos pensijā man patīk salīdzināt ar cilvēkiem, kas bieži maina darba vietas – viņiem bija vieni draugi, domubiedri, bet, atrodot jaunu darbavietu, jau atkal ir citi cilvēki. Tāpat ir, dodoties vai esot pensijā – bija vieni draugi, bet tagad laiks meklēt citus, ja tiešām ir nepieciešams kāds, ar ko komunicēt.

Paldies par sarunu!
J. Iie
Materiāls ir sagatavots ar Valsts reģionālās attīstības aģentūras finansiālu atbalstu
no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 



 07.11.2017



Komentārs








Copyright Jēkabpils rajona neatkarīgais laikraksts.

Web site engines code is Copyright © 2002 by PHP-Nuke

Developed by vl-web studio and SIA AZcom