Galvenā         Blogi         Kontakti         Reklāma         Abonēšana         Noteikumi    
 
Login: 
Parole: 

Aizmirsāt paroli?

  Ziņas







             Šodien:     99
             Vakar:      504
            


twitter



Blogo arī Tu!
Es esmu Tev līdzās : “…nevar viens sēdēt tikai mājās, četrās sienās...” (0)

“…nevar viens sēdēt tikai mājās, četrās sienās. Ir jāmeklē sev nodarbošanās.”

Turpinot mūsu interviju sēriju, aicinām iepazīties ar pozitīvo seniori Rutu Andiņu (84), kura joprojām skatās pozitīvi uz dzīvi, pat tad, kad nav nemaz tik viegli….

Pastāstiet, lūdzu, nedaudz par sevi, savu ģimeni.

Es esmu vidzemniece. Esmu dzimusi Madonas pagasta, Lubejas muižā 1933. gadā.  Kara laikā, pēc tam, kad vācieši sāka atkāpties no Latvijas teritorijas, viņi nodedzināja daudzas mājas, tajā skaitā arī mūsu muižu. Mammītei pie Aiviekstes spēkstacijas dzīvoja tēvs ar māti. Pēc tam, kad palikām bez mājām, pārvācāmies dzīvot pie vecāsmātes un vecātēva uz Aivieksti. Ja atmiņa neviļ, tad tas bija tālajā 1944. gadā. Tur pabeidzu septiņas klases Antūžu septiņgadīgajā skolā. Manu tēti 1944. gadā, kad tikko ienāca krievi neviens, tā teikt, neaiztika, bet tad, kad sākās krievu laiki Latvijā – 1945.gadā, tēti nošāva. Pēc tēva nāves uz kādu laiku palikām trijatā – es, brālis un mammīte. Brālis bija vecāks par mani un pēc skolas beigšanas devās armijā, atstājot mūs ar mammīti divas vien. Pēc septiņgadīgās skolas beigšanas devos mācīties uz Rīgu, iestājos Rīgas medicīnas skolā. Ta kā mēs ar mammu bijām divas vien palikušas, bija grūti iztikt un vakaros pēc skolas atradu arī darbu un sāku strādāt Valsts elektrotehniskajā fabrikā (VEF). Rīgā dzīvojot, samīlējos un apprecējos. Skolu nepabeidzu, lai gan palika vien pusotrs gads ko vēl mācīties, jo bija jābrauc vīram līdzi. Tā es nonācu Jēkabpilī. Vīru uz šejieni atsūtīja strādāt  Jēkabpils pakalpojumu kombinātā par meistaru – viņš remontēja televizorus. Ja nemaldos, tas bija 1954. gads, kad pārvācāmies dzīvot šeit.

Esmu precējusies divas reizes. Pirmais vīrs Pēteris Andiņš nomira, ja tā var teikt, nelaimes gadījumā. Tajā laikā  medicīna un medicīniskā aprūpe nebija tik attīstīta, kā tas ir šobrīd, un varēja gadīties visādi.... Pēc diviem gadiem satiku savu otro vīru – Uldi Dimantu. Diemžēl nu jau 19 gadi kā arī otrais vīrs ir devies viņsaulē – neizturēja sirsniņa.

Man ir divas meitas Gaida (dzimusi 1957.gadā) un Līga (dzimusi 1959.gadā), pieci mazbērni un pieci mazmazbērni. Vecākajam mazmazbērnam jau būs pilni 11 gadi, bet jaunākajam desmit  mēneši.

Cik gados jūs aizgājāt pensijā?

Pārceļoties uz dzīvi Jēkabpilī, vienu strēķi – piecus gadus, nostrādāju patērētāju biedrībā. Pēc tam bija laika posms, kad arī aptuveni piecus gadus nostrādāju laikraksta “Brīvā Daugava” redakcijā. Tajā laikā gan tā nebija tāda redakcija, kā mūsdienās saprot. Es biju piegriezēja un pielicēja, jo tajos laikos katrs avīzes gabaliņš bija jāliek ar roku un jāizkārto, lai izveidotu un nodrukātu avīzi. Savukārt pēc darba redakcijā es atkal atgriezos patērētāju biedrībā un tur nostrādāju 11 gadus. Mana pēdējā darbavieta, kur strādāju visilgāk, bija SIA “Rīgas apģērbs”. Šajā darba vietā nostrādāju 18 gadus par piegriezēju.

Savā dzīves laikā esmu nostrādājusi mazliet, mazliet vairāk kā 41 gadu.  Pensijā devos no savas pēdējās darba vietas, jāsaka gan, nevis 55 gados, bet 57, jo ļāva vēl kādu laiciņu strādāt, esot pensijā. Kad jau biju pensijā, Latvijā sāka likvidēt  rūpnīcas, tajā skaitā arī SIA “ Rīgas apģērbs”.

Kādas bija sajūtas, aizejot pensijā?

Vēlaties zināt, kā es jutos? Es strādāju SIA “Rīgas apģērbs”, šeit, Jēkabpilī, viņiem bija filiāle, un tad, kad uzņēmums vairs nevarēja saņemt materiālu piegādes no Krievijas, visi  darbinieki, kuriem jau skaitījās pensija vai kuriem bija palicis neliels laika sprīdis līdz pensijai,  tika atlaisti. Uzņēmums vienkārši vairs nevarēja nodrošināt darbu visiem darbiniekiem. Tajā brīdī sajūtas bija briesmīgas, tiešām briesmīgas,  jo likās, ka tu nevienam neesi vairs vajadzīgs.  Man bija tikai 57 gadi, kad vēl vari un vēlies strādāt, spēka ir daudz, bet tevi tā vienkārši ņem un atlaiž. Bija tiešām ļoti jokaina sajūta, un likās, ka tu vairs neesi nekas. Jutos tā, it kā būtu pazaudējusi sevi. Ar šīm sajūtām gan tiku kaut kā galā pati. Ar laiku jau laikam vienkārši pieradu un sapratu, ka ir tā, kā ir.  Protams, blakus bija arī vīrs, kas atbalstīja mani, līdz ar to bija mazliet vieglāk.

Kas mainījās, esot pensijā? Varbūt uzsākāt kādus jaunus hobijus vai aizraušanās?

Aizejot pensijā, pirmos gadus es vienkārši dzīvojos pa mājām. Tajā laikā jau nemaz nebija tā kur iet un ko darīt. Sevi ikdienā nodarbināju ar mājas darbiem – mazgāju māju, slaucīju putekļus, šo to ik pa laikam izšuvu un gatavoju vīram ēst. Es biju pirmā, kurai nācās doties pensijā, vīram darbs vēl bija. Kamēr bija vīramāte ar vīratēvu dzīvi, ļoti bieži braucām brīvdienās – sestdien, svētdien - pie viņiem uz laukiem. Tur palīdzējām dažādos  saimniecības darbos. Tad, kad vīrs aizgāja viņsaulē, sākumā neiesaistījos nekādās biedrībās, turpināju šiverēties pa mājām. Tomēr pagāja kāds laiks un laikam sāku vienkārši saprast, ka nevar viens sēdēt  tikai mājās, četrās sienās. Sapratu, ka ir jāiet un jāmeklē sev nodarbošanās.

Tad, kad sāku darboties Senioru centrā “Kopā būt”, centrs atradās dienas centra telpās uz Brīvības ielas. Tur bija ne tikai mūsu biedrība, bet vairākas biedrības kopā – gan invalīdu biedrība, gan pensionāru biedrība, poļu biedrība un citas. Tikai pēcāk mēs pārcēlāmies darboties uz Jauno ielu 39i. Uz biedrību var nākt katru dienu, jo katru dienu ir ko darīt – nekad nebūs tā, ka šeit nav ar ko nodarboties. Es biedrībā viesojos reizēm divas, trīs reizes nedēļā, citreiz pat biežāk. Savukārt, kad neesmu biedrībā, visbiežāk atpūšos mājās.

Esot biedrībā, nepārtraukti ir dažādas nodarbošanās, grūti pat atcerēties, ko mēs esam darījuši – veidojām konfekšu pušķus, adījām šalles uz diegu plāksnēm, vienreiz noadījām arī 62 cimdu pārus bērnu nama “Līkumi” bērniņiem. Pirmo reizi dzīvē, esot biedrībā, veidoju dažādas māla figūras, kuras tika arī apdedzinātas.  Nevaru visu nemaz izstāstīt, kas pa šiem gadiem ir darīts un cik daudz skaistu lietu esam radījuši - tur ir Dieva zīmes! Tagad gan sanāk mazāk radoši izpausties, jo ļoti daudzas lietas vairs nevaru izdarīt - es vienkārši neredzu. Man ir bijušas trīs acu operācijas, bet redze ir kļuvusi tikai vēl sliktāka. Es vairs nevaru palasīt, tamborēt un adīt. Vārdu sakot tur, kur ir kādi smalkāki darbiņi, tos es vairs nespēju veikt.

Kā mainījās jūsu finansiālais stāvoklis, aizejot pensijā? Vai stipri izjutāt pārmaiņas?

Tad,  kad aizgāju pensijā, tiešām ļoti varēja just, ka finanses krietni vien ir sarukušas. Tajā laikā, kad notika naudas maiņa un valūta nomainījās uz tā saucamajiem “repšikiem”, it kā  sākumā likās, ka naudiņas ir vairāk. Pensija nebija liela, un dzīvot bija grūti. Pēc visu maksājumu samaksāšanas no pensijas palika vien 15 repšiki. Bija pat tādas reizes, kad nevarējām nomaksāt visus komunālos maksājumus, un tad tika dotas mazas cedelītes uz kurām bija uzrakstīts “25 repšiki”. Šīs cedelītes bija paredzētas tieši tam, lai nomaksātu komunālos maksājumus. Tie laikam bija tie grūtākie laiki, kad tiešām bija reizes, kad nebija gandrīz ne kapeikas pie dvēseles. Gadiem ejot, pensijas izmaksājamā summa ir krietni pieaugusi, un tagad, salīdzinājumā ar sākumu,  ir krietni vieglāk. Bija gan viens brīdis, kad atkal klājās smagi – sākoties krīzei Latvijā, pensijas tika jūtami samazināta. Arī tajā laikā pēc visu maksājumu nomaksas  palika vien 22 lati, ar kuriem bija jādzīvo visu mēnesi. Tajos laikos gan pārtikas produktus varēja iegādāties tirgū par krietni zemākām cenām nekā šobrīd, tādēļ arī izdzīvot bija vieglāk.

Šobrīd varu teikt, ka tik cik ir man tās naudiņas, tik  man arī pietiek. Vasarā ir vieglāk, jo nav jāmaksā par apkuri, bet ziemā atkal jādzīvo taupīgāk, lai spētu nomaksāt visus komunālos maksājumus. Pie mums Jēkabpilī tiešām ir liela maksa par siltumu, salīdzinājumā ar citām pilsētām Latvijā. Tomēr kopumā varu teikt, ka  izdzīvot var.

Jūs dzīvojat privātmāja vai dzīvoklī - viena vai ar kādu kopā?

Dzīvoju deviņstāvu mājā, divistabu dzīvoklī.  19 gadus, kopš nomira otrais vīrs, dzīvoju viena pati. Viena meita dzīvo Rīgā, bet otra Aizkrauklē. Ik pa reizei dodos pie viņām un mazbērniem, mazmazbērniem ciemos, tādēļ nevaru paņemt kustonīti, jo kādam par viņu  visu laiku ir jārūpējas – tādēļ dzīvoju viena.

Kur tiek tērēta lielākā daļa jūsu finansiālo līdzekļu?

Man pensija līdz šim bija 251 eiro. Šogad, 1. oktobrī, pensiju palielināja par 11 eiro, un tagad saņemu 262 eiro. Lielāka daļa no manas pensijas aiziet izdevumos saistībā ar dzīvokli. Mums ir deviņu stāvu māja un ir jāmaksā par liftu, par lifta uzturēšanu un citi dažādi izdevumi. Tāpat maksājam īres maksu par zemi, jo mūsu daudzdzīvokļu māja, cik saprotu, atrodas uz privātīpašuma – tā nav pašvaldības zeme. Līdz ar to salasās šādi papildus izdevumi un kopējā summa veidojas salīdzinoši augsta. Ziemas mēnešos reizēm pat pāri 200 eiro. Tāpat man ik pēc diviem mēnešiem ir jādodas vizītē pie dakterītes, jo jau trīs reizes man ir bijis infarkts. Arī nepieciešamās zāles, ar visu piešķirto atlaidīti, ir ļoti dārgas. Ir bijis pat tā, ka reizēm paliek vien kādi 20 -30 eiro, ar kuriem ir jāiztiek. Vasarā ir krietni vieglāk.

Vai jūs varat atļauties iegādāties to, ko vēlaties, piemēram, apģērbu un doties uz dažādiem kultūras pasākumiem?

Protams, kādu sīkumiņu es varu atļauties nopirkt, bet neko lielu. Vasarā ir laba dzīve, tad nav maksājumi tik lieli un var iegādāties ko vairāk. Siltajā laikā varētu arī atļauties iegādāties kādu apģērba gabalu, bet, ja godīgi, tad īsti nav bijusi vajadzība pirkt ko jaunu.

Agrāk ļoti patika apmeklēt dažādus pasākumus, bet tagad ar redzi ir krietni sliktāk – esmu redzes invalīds, tādēļ uz  pasākumiem dodos retāk. Tajā laikā, kad apmeklēju dažādus kultūras pasākumus, nācās izvērtēt, uz kuriem es tiešām velos doties, jo līdzekļu bija tik, cik bija. Tieši šo iemeslu dēļ arī pasākumus es visbiežāk apmeklēju vasaras laikā, kad,  kā jau minēju, nav jāmaksā komunālie maksājumi. Dodoties uz pasākumiem, neskatījos, vai ir pensionāriem atlaides  vai nav,  jo, ja vēlējos un varēju to atļauties, tad vienkārši gāju. Vasarā bieži arī ar biedrību devāmies ekskursijās, gandrīz katru otro mēnesi: bijām Rundālē, Staburagā, Bauskā, Lietuvā stikla rūpnīcā, daudzās vietās, visu nemaz nevar atcerēties. Pēdējo reizi bijām kopā ar biedrību “Sasaiste” ciemos pie pensionāru biedrībām Gārsenē un Aknīstē. Pateicoties tam, esmu daudz kur bijusi un interesantu redzējusi.

Cik liela pensija būtu nepieciešama, lai varētu dzīvot pilnvērtīgu dzīvi?

Lai varētu pilnvērtīgi dzīvot, pensija būtu nepieciešama tik liela,  cik liela būs minimālā mēneša alga no nākamā gada 1. janvāra, tas ir - 430 eiro. Domāju, ka tad noteikti varētu dzīvot pilnvērtīgi un atļauties iegādāties arī ko vairāk, ne tikai to, bez kā galīgi nevar izdzīvot, bet arī to, kas nepieciešams, bet diemžēl tiek atlikts.

Kā kopuma vērtējat seniora dzīvi Latvijā?

Uzskatu, ka tie, kas grib, kas prot dzīvot, tāpat kā tie, kas kaut ko vēlas darīt – dzīvo labi. Mēs paši, seniori,  sanākam šeit, biedrībā, kopā un aprunājamies, pasmejamies, padziedam. Mēs palasām dzejolīšus, anekdotes. Mēs darām visu, visu un jūtamies labi. Savukārt tie, kas to nevēlas, var sēdēt mājās un neko nedarīt, jo ir jau visādi cilvēki. Manā daudzdzīvokļu mājā ir tiešām daudz vecu cilvēku, kuri sēž tikai mājās un nekur neiet. Pat tad, kad viņiem tiek piedāvāts aiziet un piedalīties kādos pasākumos, iesaistīties dažādās biedrības nodarbībās, šie cilvēki atsaka. Ko tad darīsi ar tādiem? Ja jau nevēlās neko darīt, tad lai  sēž vien mājās.

Kāds būtu ieteikums citiem senioriem vai tiem, kas tikai dosies pensijā, lai viņi varētu dzīvot pēc iespējas pilnvērtīgāku dzīvi ar tiem līdzekļiem, kas ir?
Ir jāiet un jādarbojas visos iespējamos klubiņos, kādi tik pilsētā ir atrodami. Mums sievas iet dejot, sievas iet dziedāt, ko tik sievas nedara. Sievas dara visu! Galvenais ir nesēdēt uz vietas, ir jāiet un jādarbojas, un tad jau, es domāju,  viss būs labi.

Paldies par sarunu!
J. Iie
Materiāls ir sagatavots ar Valsts reģionālās attīstības aģentūras finansiālu atbalstu
no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem














 10.11.2017



Komentārs








Copyright Jēkabpils rajona neatkarīgais laikraksts.

Web site engines code is Copyright © 2002 by PHP-Nuke

Developed by vl-web studio and SIA AZcom