Galvenā         Blogi         Kontakti         Reklāma         Abonēšana         Noteikumi    
 
Login: 
Parole: 

Aizmirsāt paroli?

  Ziņas







             Šodien:     158
             Vakar:      484
            


twitter



Blogo arī Tu!
Es esmu Tev līdzās : “...vecums ir kaut kas tāds, kas atgadījies citām” (0)

Turpinot aktualizēto tēmu par cilvēkiem mums blakus, uz sarunu aicināju Dzintru (64), kas pensijā ir devusies pavisam nesen. Dzintra, kā pati saka, ir „kautrīgs pensionārs – iesācējs”,  tāpēc lūdzu uzvārdu neminēt. Viņa skaidro: „Paziņas mani atpazīs, bet citiem, šķiet, tas nav saistoši, interesanti.”

Pastāstiet, lūdzu, nedaudz par sevi, savu ģimeni.

Esmu dzimusi Alūksnes rajona Bejā. Tur arī pabeidzu astoto klasi. Vidusskolu pabeidzu Viesītē. Pēc Viesītes vidusskolas absolvēšanas devos mācīties uz Latvijas Universitāti, kas toreiz gan bija ar Darba Sarkanā Karoga ordeni apbalvotā P.Sučkas Latvijas valsts universitāte. Tur es mācījos sešus gadus un ieguvu specialitāti – pedagogs. Pēc vairākiem gadiem  turpat Latvijas Universitātē turpināju mācības maģistros. Pēc specialitātes esmu krievu filologs. Esmu ieguvusi maģistru krievu filoloģijā - krievu valodas un literatūras pasniedzēja. Ir arī otra augstākā izglītība - vecumposma pedagoģiskās psiholoģijas maģistrs. To es ieguvu, studējot Daugavpils Universitātē. Par psihologu gan neesmu strādājusi, bet mani tas interesēja. Praktiskā pieredze bija pietiekama, tādēļ aizgāju mācīties maģistrantūrā.

Pedagoģiskais darba stāžs – 34 gadi. Pirmos sešus gadus nostrādāju nelielā lauku skolā, pārējie darba gadi pavadīti Jēkabpils 1. vidusskolā, tagadējā Jēkabpils Valsts ģimnāzijā. Es esmu mācījusi latviešu valodu cittautiešiem, jo man ir Tautas Universitātes apliecība latviešu valodas mācīšanas metodikā. Esmu mācījusi arī Asotes šūšanas fabrikā, kur strādāju papildus savam pamatdarbiņam.

Sešus gadus, no 2011. gada 20. septembra, esmu atraitne. Man ir gādīgs, vienmēr saprotošs un izpalīdzīgs dēls Normunds. Viņš vienmēr mani atbalsta gan morāli, gan materiāli.

Man ir divas jaukas mazmeitiņas. Vecākā mazmeitiņa Kristiāna,  studē Kultūras akadēmijā, otrajā kursā. Viņa vēlas kļūt par kino režisori. Savukārt otra mazmeitiņa Rebeka mācās Cēsu mūzikas novirziena  pamatskolā, 2. klasē. Ir arī vedekliņa Agnese.

Man ir labs un saprotošs brālis, kurš gan dzīvo Gulbenē, bet mums ar viņu ir tuvas un draudzīgas attiecības

Cik gados jūs aizgājāt pensijā?

Esmu vienu gadu jauna pensionēta pedagoģe, pavisam svaiga pensionāre. Man ir pilni 64 gadi, pensijā devos 63 gados. Darba gaitas skolā gan izbeidzu vairākus gadus pirms pensijas. No Jēkabpils Valsts ģimnāzijas aizgāju jau pirms sešpadsmit gadiem - 2001. gadā. Darba stāžs man bija pietiekošs, bija jādomā par veselību un jāpasaudzē sevi, tādēļ pieņēmu lēmumu, ka skolā vairs nestrādāšu. Pēcāk, kad algotu darbu nestrādāju, palīdzēju cittautiešiem apgūt valsts valodu un krievu valodu latviešu plūsmas audzēkņiem. Arī šobrīd, esot pensijā, turpinu to darīt.

Kādas bija sajūtas, aizejot pensijā?

Es vienmēr esmu bijusi sabiedriski aktīva, apmeklējusi dažādus pasākumus un nodarbības. Laikam tieši tādēļ es neizjutu to, ka esmu devusies pensijā, ka esmu pensionārs. Tāpat nekādu lielu atšķirību savu ikdienā neizjutu arī, aizejot no skolas. Es turpināju un turpinu piekopt tādu pašu dzīvesveidu kā pirms došanās pensijā. Esmu izgājusi šūšanas kursus. Sākumā šuvu ļoti intensīvi, tagad gan mazāk, bet svārkus sašūt varu. Pēc aiziešanas no darba daudz adīju, tamborēju. Apmeklēju arī klūdziņu pīšanas kursus, bet lielāko daļu, ja esam godīgi, pina vīrs. Agrāk ļoti patika arī mezglot, īpaši pūces. Tās bija dažāda lieluma ar visām actiņām un skropstiņām. Aizrāva arī sienas dekoru veidošana, kuri saglabājušies vēl šodien.

Kas mainījās, esot pensijā? Varbūt uzsākāt kādus jaunus hobijus vai aizraušanās?

Ļoti intensīvi nūjoju. To darīju jau pirms došanās pensijā un turpinu darīt arī tagad. Mēģinu vismaz trīs reizes nedēļā nūjot. Pirmdienās kopā ar senioru dienas centru. Mēģinu arī viena pati nūjot, savukārt sezonas laikā, no aprīļa līdz augustam, nūjoju kopā ar Sporta centra komandu katru ceturtdienu. Ar mūsu komandu “Bitīt matos” mēs katru gadu braucam uz nūjošanas festivālu Ventspilī, kurā kopā mēs nūjojam 5,3 kilometrus. Par piedalīšanos pasākumā Ventspils pilsētas mērs Aivars Lembergs dāvina “Lemberga hūtes”, kas katru gadu ir savādākas. Šogad saņēmām ļoti skaistas, krāsainas hūtes. Tas tādēļ, ka šogad festivālā bija ziedu motīvs. Gatavojoties festivālam, bijām apģērbušās vienādos zaļos krekliņos ar mūsu komandas logu un rotājušās ar ziedu vainadziņiem, kaklarotām un divām rokassprādzēm. Sezonas laikā ir pieci nūjošanas posmi – mēs dodamies uz visiem. Esam bijušas Liepājā, Siguldā, Skrīveros un citur. Šajā sezonā piecos mēnešos nūjojot esmu pievarējusi 93 kilometrus. Bieži vien, dodoties uz nūjošanas festivālu, izmantojam iespēju un dodamies arī ekskursijā. Ventspilī esam divas dienas - pirmajā nūjojam, bet otrajā atpūšamies.

Šobrīd ir arī vēl viens hobijs – klavierspēle. Aptuveni pirms gada dēls man atveda sintezatoru. Jaunībā biju spēlējusi klavieres, bet biju pārliecināta, ka visu būšu jau piemirsusi. Tomēr ziniet, apsēdos pie sintezatora, pirksti paši atrada nepieciešamos taustiņus, nospēlēja visus šlāgerus, ko es jaunībā biju spēlējusi. Tagad esmu iemācījusies arī kādas jaunas dziesmas klāt. Visbiežāk spēlēju tad, kad man ir skumīgs prāts. Es apsēstos un nevis uzrakstu, bet uzspēlēju kādu meldiņu. Tā man tiešām ir relaksācija. Vasarā sevi nodarbinu, rušinoties nelielajā dārza gabaliņā, kas man atrodas turpat pie dzīvokļa. Tur gan vairāk iznāk “Sašam, nevis pašam”, bet galvenais, ka ir.

Es cenšos apmeklēt visus pasākumus, kas tiek organizēti dienas senioru centrā „Kopā būt”. Esmu iesaistījusies arī otrā pensionāru apvienībā “Sasaiste”. Šobrīd tur apmeklēju filcēšanas nodarbības. Līdz šim nebiju filcējusi un pat nezināju, kas tas tāds ir. Tagad jau esmu nofilcējusi bereti un jaku.

 Man  patīk arī ceļot. Ja tiek organizētas kādas ekskursijas, tad es vienmēr cenšos piedalīties. Vienā no pēdējām ekskursijām bijām Āraišu koka ezerpilī, kas celta 9. - 10.gadsimtā. Tā ir senās latgaļu dzīves vietas rekonstrukcija. Esam bijuši arī Rundāles pilī, Igaunijā, Lietuvā un daudz kur citur. Divas reizes nedēļā apmeklēju arī Eiropas deju nodarbības.

Kā mainījās jūsu finansiālais stāvoklis, aizejot pensijā? Vai stipri izjutāt pārmaiņas?

Pēc vīra nāves, kad paliku tikai ar saviem līdzekļiem, es ļoti izjutu, kā samazinājās manas finanses. Tagad gan man ir krietni vieglāk un varu mierīgi izdzīvot ar to, kas man ir. Kā jau minēju, man ir ļoti, ļoti izpalīdzīgs un atsaucīgs dēls, kurš vienmēr apjautājas, vai man visa kā pietiek un, ja kaut kā trūkst, tad uzreiz palīdz.

Jūs dzīvojat privātmājā vai dzīvoklī - viena vai ar kādu kopā?

Dzīvoju viena, dēls dzīvo Rīgā. Agrāk ar vīru Staņislavu dzīvojām Nameja ielā. Vīrs gadu noslimoja un devās viņsaulē. Pēc vīra nāves dēls sarūpēja man divistabu dzīvokli citur. Viņš saprata, ka man būs grūti dzīvot tur, kur viss atgādina par vīru…

Kur tiek tērēta lielākā daļa jūsu finansiālo līdzekļu?

Protams, kā jau visiem, visvairāk nākas maksāt ziemas mēnešos par apkuri. Vasarā apkures nav, tad jau tikai par elektrību un ūdeni jāmaksā. Par telefonu un TV pārraidēm arī neko nemaksāju, jo par to rūpējas dēls.

Vai jūs varat atļauties iegādāties to, ko vēlaties, piemēram, apģērbu un doties uz dažādiem kultūras pasākumiem?

Attiecībā uz pārtiku ir tā - ja  esmu izdomājusi, ko es vēlos nopirkt, tad es to nopirkšu. Reizēm ienāk prātā, ka vēlos kaut ko garšīgu vai ko citu, tad varu izstaigāt kaut visu pilsētu, bet atradīšu tieši to, ko vēlos un nopirkšu. Reizēm gan cenas paskatos, bet neteikšu, ka to daru regulāri. Savukārt, ja runājam par apģērbu, tad es pati pērku to ļoti maz. Varbūt iegādājos kādus sīkumus – somiņas, blūzītes un tā tālāk. Lielākus pirkumus, piemēram, mēteli, zābakus, iegādājas dēls. Es aizbraucu pie viņa uz Rīgu, un viņš nopērk to, kas man ir nepieciešams. Es vienmēr cenšos apmeklēt kultūras pasākumus, kas notiek  Jēkabpilī. Ja tiešām ir kāds ļoti dārgs pasākums, piemēram, ja biļete maksā virs 20 eiro, tad noteikti nedošos uz pasākumu. Savukārt, ja cena ir no 15-20, tad biļeti iegādāšos. Salīdzoši bieži dodos uz kino, kas notiek Tautas namā.

Oktobrī saņēmu pielikumu pensijai – 13 eiro, par kuriem nopirku biļeti uz koncertu. Tāpat nolēmu, ka šis pielikums ir nācis gandrīz vai kā no gaisa, līdz ar to es šos 13 eiro izmantošu kultūras pasākumiem. Pasākumu apmeklēšanas biežums gan no tā nemainīsies, jo es tiešām mēģinu apmeklēt salīdzinoši daudz un dažādus pasākumus. Savukārt, kad dodos ekskursijās, visbiežāk man tās nosponsorē dēls.

Cik liela pensija būtu nepieciešama, lai varētu dzīvot pilnvērtīgu dzīvi?

Iztikt es varu ar to, cik es saņemu, bet, ja būtu aptuveni 500 eiro, tad tas man noteikti netraucētu labi dzīvot.

Kā kopumā vērtējat seniora dzīvi Latvijā?

Es domāju - tas ir atkarīgs no katra paša, kā viņš organizē savu dzīvi. Ja viņš ir domājošs, radošs, aktīvs, tad viņam ir labi. Bet, ja tāds nav, tad tā ir viņa paša vaina, ka viņš tā vēlas un tā dzīvo. Es, piemēram, tā negribu. Mani netraucēt ierobežotās finanses dzīvot labi un, ja godīgi, tad es neuzskatu, ka man ir maza pensija – man ir normāla pensija. Varbūt es tā uzskatu, jo man tiešām ļoti daudz palīdz un atbalsta dēls, bet mani tas apmierina. Protams, nevar runāt par tiem, kas saņem tūkstoš eiro pensiju un pat vairāk, tie nav vienkāršie mirstīgie. Tomēr, sarunājoties ar daudziem citiem pensionāriem, esmu secinājusi, ka viņiem pensija ir aptuveni kādi 200 eiro, bet arī viņi dzīvo, nevis izdzīvo.

Kāds būtu ieteikums citiem senioriem vai tiem, kas tikai dosies pensijā, lai viņi varētu dzīvot pēc iespējas pilnvērtīgāku dzīvi ar tiem līdzekļiem, kas ir?

Es domāju, ka pirmkārt jau cilvēkam ir jārūpējas par savu veselību, lai tā būtu pēc iespējas labāka. Tāpat cilvēkam ir jābūt arī sabiedriski aktīvam, pat par spīti tam, ka ir devies pensijā. Un, protams, nesūroties par grūtībām, bet domāt, kā tās pārvarēt, ko darīt, pie kā griezties.

Uzskatu, ka vislabāk, kā tikt galā ar nomāktību un vientulības sajūtu, ir apmeklēt kādas no biedrībām Jēkabpilī. Ja ir finansiālas grūtības, saprotams, ka uz maksas pasākumiem cilvēkam nebūs iespējas aiziet, bet senioru biedrībās var darboties bez finansēm un apmeklēt dažādus pasākumus. Ir vienkārši jāmeklē, jo iespējas, kur iet, ir. Visām pensionārēm ar Bridžitas Bardo vārdiem vēlu „dzīvot ar pārliecību, ka vecums ir kaut kas tāds, kas atgadījies citām”!

Paldies par sarunu!

J.Iie
Materiāls ir sagatavots ar Valsts reģionālās attīstības aģentūras finansiālu atbalstu no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem



































 21.11.2017



Komentārs








Copyright Jēkabpils rajona neatkarīgais laikraksts.

Web site engines code is Copyright © 2002 by PHP-Nuke

Developed by vl-web studio and SIA AZcom