Galvenā         Blogi         Kontakti         Reklāma         Abonēšana         Noteikumi    
 
Login: 
Parole: 

Aizmirsāt paroli?

  Ziņas







             Šodien:     443
             Vakar:      480
            


twitter



Blogo arī Tu!
Vēsture: No vēstures liecībām: Valsts policijas izveide (0)

5.decembrī atzīmējam Valsts policijas dzimšanas dienu – dibināšanas 99.gadadienu. Šis raksts ir par cilvēkiem, kuri vadīja Latvijas policijas izveidi un apstākļiem, kādos tas notika.


Latvijas policijas veidošanās sākās ar 1918.gada 23. novembri, kad amatā iecēla Iekšlietu ministrijas iekšējās apsardzības nodaļas priekšnieku Jēkabu Ievu.

 

Ieva ir kurzemnieks, dzimis 1874.gadā, pēc Tukuma pilsētas skolas beigšanas viņš noliek savvaļnieka – brīvprātīgā eksāmenus, kas paver ceļu darbam Krievijas impērijas ierēdniecībā. Viņš strādā gan Jelgavas pilsētas, gan Tukuma policijas valdēs, ir iecirkņa priekšnieks Tallinā. Pēc tam karjeras ceļš viņu aizved uz Krieviju. Pirmā pasaules kara laikā viņš ir apriņķa priekšnieks Pēterburgas guberņā, Pēterhofā. Vīrs, kas sāka veidot Latvijas policiju, bija ar teju ceturtdaļgadsimta pieredzi policijas darbā.

 

Te redzamo rezolūciju par viņa iecelšanu parakstījis iekšlietu ministra biedrs, advokāts Rūdolfs Benus.

Laikā, kad Latvijas valsts tiek dibināta, Ieva atradās Tukumā, no kurienes aicināts 20.novembrī viņš ierodas Rīgā. Latvijas pagaidu valdība toreiz izvietojās kādā privātmājā Dzirnavu ielā 87/89. Pāris dienu laikā arī policijas organizētājs te izveidoja kanceleju un ķērās pie policijas organizēšanas. Nedēļas laikā tapa “Pagaidu noteikumi par iekšējās apsardzības organizēšanu”, kurus pagaidu likumdevējs – Tautas padome arī 5.decembrī pieņēma.

Decembra pirmajās dienās, vēl pirms noteikumu pieņemšanas, tika iecelti pirmie apriņķu priekšnieki, no kuriem vēlāk dienestā palika tikai Rīgas prefekts (1919-1924) Jānis Dambekalns – Maskavas universitātes juridiskās fakultātes absolvents, kurš īsu brīdi pēc Februāra revolūcijas un varas maiņas Krievijā bija Rīgas milicijas priekšnieks.

19.decembrī iekšējās apsardzības nodaļa izdeva apkārtrakstu par pirmajām policijas atšķirības zīmēm, kas bija četrstūrains auduma gabals valsts karoga krāsās, kas uzšujams uz kreisās piedurknes.

 

1919.gada 2.janvārī pagaidu valdība atstāja Rīgu, 3.janvāra rītā pilsētā ienāca sarkanarmijas daļas. Janvārī, kad sarkanarmija bija ieņēmusi teju visu Latvijas teritoriju, brīvu atstājot tikai Liepāju, Grobiņas apriņķi un daļu no Aizputes apriņķa, iekšējās apsardzības nodaļa faktiski bija vienīgā Iekšlietu ministrijas struktūra, kas nebija pārtraukusi savu darbību. Tobrīd Ieva pildīja arī iekšlietu ministrijas kancelejas vadītāja pienākumus.

Laikā, kad pagaidu valdība ieradās Liepājā, policejiskā vara bija vācu okupācijas iestāžu rokās. Lai gan vāciešus un latviešus vienoja sabiedroto saites cīņā pret sarkano armiju, attiecības pušu starpā bija sarežģītas un neuzticības pilnas.

Par to liecina arī fakts, ka 28.janvārī nodaļas darba telpās, Ievu arestē vācu komandantūras kareivji. Atbrīvots viņš tiek tikai pēc iekšlietu ministra protesta.

Latvijas policijas struktūras Kurzemē veidojās pakāpeniski. 1918.gada decembrī pie Liepājas pilsētas valdes bija nodibināta pašvaldības policijas (sargu) nodaļa 40 vīru stiprumā. Pārņemot vīrus no šīs vienības, pie iekšējās apsardzības nodaļas tika izveidota Tiesu policija, kuras uzdevums bija tiesas spriedumu un administratīvo lēmumu izpildes nodrošināšana un valdības rīkojumu izpildes uzraudzīšana, piemēram, raudzīties, lai netiktu pārsniegtas valsts noteiktās pārtikas cenas u.tml.

Tiesu policijas štatu palielināja un turpmāk izmantoja policijas iestāžu veidošanai no sarkanarmijas atbrīvotajā teritorijā. No Tiesu policijas uz Saldu tika nosūtīti pieci, Kuldīgu un Jelgavu – katru pa četriem, Priekuli – 16 un Palangu – 12 policistu. 1919.gada martā tika nodibināta Liepājas ostas policija, kura veica kravu un pasažieru kontroli Liepājas ostā, uzraugot muitas likumu ievērošanu. 

Policijas izveidi aizkavēja 16.aprīļa vācu organizētais pučs. Tika arestēts iekšlietu ministrs Miķelis Valters un citas amatpersonas. Iekšējās apsardzības nodaļas darbība bija paralizētā.

Augstākais ierēdnis, kas pēc arestiem Liepājā palika brīvībā, bija nesen darbā pieņemtais iekšējās apsardzības nodaļas darbvedis Jānis Garoziņš –  1.pasaules kara laikā viņš bija policijas iecirkņa priekšnieka palīgs Tallinā,  pirms Februāra revolūcijas Tallinas pilsētas policijas rezerves, policijas skolas un jātnieku komandas priekšnieks.

 

Garoziņš panāca, ka neviens no iekšējās apsardzības nodaļas nesāka strādāt Andrieva Niedras valdības dienestā, uzturēja sakarus starp Pagaidu valdību un apriņķu priekšniekiem un citiem policijas darbiniekiem. Pateicoties Ievam un Garoziņam nodaļa slepeni darbu turpināja, vācot informāciju un uzturot sakarus ar likumīgās varas pārstāvjiem uz vietām apriņķos, kuriem bija ieteikts Niedras valdības rīkojumus sabotēt.

Pēc Niedras valdības krišanas, legālu darbību Liepājā iekšējās apsardzības nodaļa atsāka 27.jūnijā, bet 10.jūlijā tā jau sāka strādāt Rīgā.

Kā liecina 1919.gada 1.augustā sastādītais Iekšlietu ministrijas ierēdņu saraksts, centrālajā aparātā bija tikai divi ierēdņi, kas dienestā ir no 1918.gada. Tie ir iekšējās apsardzības nodaļas vadītājs Ieva un vecākais sevišķo uzdevumu ierēdnis, vēlāk ilggadīgs Rīgas prefekta palīgs, FedorsSimanovičs.

Simanoviča nopelns ir policijas iestāžu organizēšana Kurzemē un Zemgalē – Grobiņas, Aizputes, Kuldīgas, Tukuma, Jelgavas un Bauskas apriņķos, kā arī Palangā. Viņš ir autors arī pirmajām policijas darbību reglamentējošām instrukcijām. 1919.gada 25.jūlijā tika pieņemta instrukcija, kas noteica policijas ierēdņu un kārtībnieku darbību kriminālnoziegumu izmeklēšanā, bet 2.augustā instrukcija apriņķu priekšniekiem un pilsētu prefektiem par darba organizāciju un dokumentu apriti.  Līdz ar to bija pamats gan lai organizētu dokumentu plūsmu policijā, gan lai veiktu izmeklēšanu.

 

Simanovičs, līdzīgi Ievam, sāka kā ierēdnis Kurzemē. 1904.gadā viņš pārcēlās uz Viļņas guberņu, kur 12 gadu laikā, sākot, kā guberņas valdes darbveža palīgs, viņš ātri vien kļuva par iecirkņa priekšnieku Disnasapriņķī (tagad Baltkrievijas teritorijā), bet no 1910.gada jau bija apriņķa priekšnieks.

Gan Ieva, gan Simanovičs, gan Garoziņam bija veidojuši savu karjeru ārpus Latvijas. Līdzīgas dienesta gaitas cariskās Krievijas valsts pārvaldē bija arī daudziem citiem. Piemēram, ilggadējais Latvijas kriminālpolicijas priekšnieks Gustavs Tīfentāls iepriekš bija Pēterburgas kriminālpolicijas inspektors.

Šie cilvēki bija kāpuši pa karjeras kāpnēm, sākot no zemākā pakāpiena. Viņu dienesta gaitas veidojās savādāk kā cariskās Krievijas iekšlietu resorā plaši pārstāvētajai muižniecībai. Pēdējie policijā nonāca galvenokārt no militārā dienesta, zemākā līmeņa policijas darba pieredze tiem bija sveša, līdz ar to arī priekšstats par policijas darbu cits.

1919.gada 4.augustā, jau atrodoties Rīgā, Ieva priekšlikumos Iekšlietu ministram raksta, ka visdrīzākā nākotnē nepieciešams apbruņot visus policistus, kā ari Aizsargu nodaļu dalībniekus, jo bez tā policejisko funkciju veikšana nav iedomājama. Nākamais uzdevums bija policijas apgāde ar formas tērpiem, apriņķu priekšnieku, to palīgu un vecāko policijas kārtībnieku apgādāšana ar zirgiem, jo zirgu transporta izmantošana piespiedu kārtā radot iedzīvotājos īgnumu un neapmierinātību ar policiju. Bez tam, kā nepieciešamību tagadējā “pārejas un juku laikā” viņš min policistu pielīdzināšanu kareivjiem, jo viņi esot tikpat apdraudēti un arī viņu ģimenēm jāsaņem attiecīgs pabalsts apgādnieku zaudējot. Tāpat izstrādājamā pensiju likumā policijas ierēdņiem un kārtībniekiem, ievērojot viņu grūto un atbildīgo dienestu, esot  jānosaka īsāks kalpošanas laiks.

1991. gada 4.jūnijā tika pieņemts likums "Par policiju", kas joprojām ir policijas darbības pamatā. Tas nosaka policijas jēdzienu, uzdevumus, darbības principus un vietu valsts pārvaldes un pašvaldības iestāžu sistēmā, policijas pienākumus, tiesības, struktūru, kompetenci, policijas darbinieka tiesisko aizsardzību, darbības garantijas, atbildību, finansēšanas, materiāltehniskās apgādes kārtību, kā arī policijas darbības uzraudzību un kontroli.

2015.gadā Saeima vienbalsīgi 5.decembri atzina par oficiālu Policijas darbinieku dienu, to iekļaujot likumā „Par svētku, atceres un atzīmējamām dienām”.

 

Simona Grāvīte
Valsts policijas
Sabiedrisko attiecību nodaļas
vecākā speciāliste





















































 05.12.2017



Komentārs








Copyright Jēkabpils rajona neatkarīgais laikraksts.

Web site engines code is Copyright © 2002 by PHP-Nuke

Developed by vl-web studio and SIA AZcom