Galvenā         Blogi         Kontakti         Reklāma         Abonēšana         Noteikumi    
 
Login: 
Parole: 

Aizmirsāt paroli?

  Ziņas







             Šodien:     124
             Vakar:      459
            


twitter



patricia123 - Atkarīgie pakalpojumipatricia123 - patriciadjale25 - Dzīves ritmādjale25 - Na ulice
Blogo arī Tu!
Es esmu Tev līdzās : “Likās, ka laika ir vēl daudz un paspēšu visu...” (0)

Pirms 26 gadiem Valda Stroda (48) dzīve krasi mainījās – viņš kļuva par invalīdu. Šobrīd Valdis vada Jēkabpils invalīdu apmācības un dienas centru “Ausma”, kā arī aktīvi cīnās par cilvēku ar īpašām vajadzībām tiesībām un joprojām ir nelabojams optimists, kurš it visā saskata ko pozitīvu.

Pastāstiet, lūdzu, īsumā par sevi.

Esmu jēkabpilietis. Līdz astotajai klasei mācījos Jēkabpils 1. vidusskolā, pēc tam Aizkraukles profesionālajā vidusskolā par automehāniķi. Pēc skolas absolvēšanas strādāju dažādos darbos Rīgā. Savukārt atgriežoties Jēkabpilī, strādāju Jēkabpils “Dolomītā”. Pastrādāju kādu laiciņu, bet pienāca krīzes gadi, un no darba nācās aiziet. Savukārt vēl pēc neilga laika notika avārija – 1995. gadā, pēc kuras kļuvu par invalīdu. Man nav ne bērnu, ne sievas, jo tad vēlējos, tā teikt, patrakot un uzskatīju, ka vēl daudz laika un paspēšu visu...

Kas tieši notika?

Vadīju automašīnu alkohola reibumā. Ar draugiem bijām grupas „Līvi” koncertā. Pēc koncerta visus izvadāju uz mājām. Visu vakaru nebiju lietojis alkoholu. Jau gatavojoties braukt mājās, uz rīta pusi satiku vienu vecu paziņu un nolēmām iedzert. Pēc iedzeršanas, protams, radās vajadzība aizbraukt šur tur. Tā pienāca pusdienlaiks, ar meitenēm kopā izlēmām doties uz vasarnīcu, kas atradās uz Laukezera pusi. Līdz vasarnīcai gan neaizbraucām - notika avārija. Trieciena rezultātā mani izmeta laukā no mašīnas, jo nebiju piesprādzējies. Pārējie guva tikai nelielas traumas. Gadu gulēju Jēkabpils reģionālajā slimnīcā, jo veidojās izgulējumi un citas problēmas.

Avārijas rezultātā man bija lauzts kakls – sestais, septītais skriemelis un krūšu – trešais, ceturtais skriemelis. Kreisās rokas plauksta joprojām ir nekustīga, un es nevaru staigāt. Man nav veikta neviena operācija. Varbūt tas ir labāk - ja būtu sākuši griezt, iespējams, es būtu citā stāvoklī, un ne tajā labākajā. To visu es pārdzīvoju daudzmaz mierīgi, jo mans moto ir „Nāks lielāki sūdi, un šie aizmirsīsies”. Daudzi gan jautā, kā var būt vēl sliktāk nekā jau ir, bet ticiet man var. Esmu bijis dažādās sanatorijās un redzējis, ka ir cilvēki, kuriem ir vēl sliktāk – viņi paši vispār nevar pakustēties, pārvietojas tikai ratos, nevar paši paēst. Tātad, redziet, ir iespējams arī sliktāk. Es tomēr daudz ko pats varu izdarīt.

Pēc visām slimnīcām un sanatorijām iestājos Sociālās integrācijas valsts aģentūrā (SIVA), kas atrodas Jūrmalā Dubultos. Sākumā mācības uzsāku pirmajā koledžas grupā, bet izgulējumu dēļ nācās ņemt akadēmisko. Pēc tam gan pabeidzu un ieguvu profesiju – rūpniecības tirgzinis, grāmatvedis. Tas jau bija ap 2000. gadu.

Atgriežoties mājās Jēkabpilī, iestājos Jēkabpils agrobiznesa koledžā, lai iegūtu augstāko izglītību. Mācījos divus gadus klātienē, jo priekšzināšanas man jau bija. Kursā bija atsaucīgi puiši, divus gadus tā mani arī iznēsāja pa tiem stāviem. Ar daudziem no viņiem  joprojām uzturam kontaktus un reizēm tiekamies.

Vai par to, ka avārijas dēļ vairs nevarēsiet staigāt, uzzinājāt uzreiz?

Tikai pēc kāda laika, jo neviens jau tā uzreiz šādu faktu tev nesaka. Tomēr tas jau bija daudz maz skaidrs, un bija vien pašam jāsaprot.

Kādas bija sajūtas uzzinot to?

Ja godīgi, tad nemaz nemāku pateikt. Gulēju Jēkabpils slimnīcā, bija lieli izgulējumi. Rīgas slimnīcā ielika katetru. Atgriežoties Jēkabpilī un ievadot zāles pa katetru, kaut kas tika sajaukts, izdarīts ne tā, un man uz neilgu laiku pazuda redze. Tad vienā brīdī gan aizdomājos, ka laikam ir pavisam traki – būt ratos un turklāt neko neredzēt. Pēc tam kaut kā redze atgriezās, ne uzreiz, bet palēnām.

Visvairāk jau īstenībā tai laikā pārdzīvoja tuvinieki,  viņiem tika visvairāk. Mēs bieži esam ļoti neiecietīgi pret saviem tuviniekiem. Tad, kad kāds no tuviniekiem mēģina palīdzēt, reizēm mēs reaģējam asāk nekā vajadzētu, un citādāk nekā tad,  kad to dara svešs cilvēks. Par to man tiešām ir jāatvainojas visiem sev tuvajiem…

Vai pēc avārijas mainījās dzīves vērtības?

Es uzskatu, ka tāds, kāds biju, tāds daudzmaz esmu arī palicis. Neesmu diži mainījis savas vērtības vai dzīves uzskatus. Kā dzīvoju, tā dzīvoju, vienīgi dzērumā ar mašīnu vairs nebraucu (smejas).

Vai esat meklējis palīdzību pie psihologa?

Mēs paši esam psihologi. Uzturoties sanatorijās, ir noteikts, ka obligāti jāapmeklē psihologs. Bet ko gan tā meitene, kurai ir 25 gadi, man var pastāstīt? Es domāju, ka, strādājot ar tādiem kā es, visdrīzāk psihologiem pašiem jāmeklē palīdzība. Arī sanatorijā jau zina, ka labāk vairs neuzstāt uz psihologa konsultāciju, jo nekas jau nemainīsies.

Kāda ir jūsu ikdiena šodien?

Es sniedzu grāmatvedības pakalpojumus kā individuālais komersants. Tāpat arī biedrībā kārtoju dokumentāciju. Brīvajā laikā ar draugiem spēlējam galda tenisu, arī novusu. Šobrīd gan uzspēlēt galda tenisu nesanāk, jo nokļūt sociālā dienesta telpās nav iespējams. Lifts lielākoties nedarbojas, tādēļ arī iespējas izmantot to nav. Biedrībā novusa galdu nav kur uzstādīt, jo vienkārši tam nepietiek vietas, tādēļ mēs to spēlējam Sporta namā. Spēlējam parasti kādas divas reizes nedēļā, pēcpusdienās vai vakaros. Tad, kad notiek kāda basketbola vai volejbola spēle, tad sanāk gan uzspēlēt novusu, gan paskatīties spēli. Pagājušajā gadā Jēkabpils agrobiznesa koledžā  organizēju Ziemassvētku novusa turnīru invalīdiem. Savukārt vasarā kopā ar Latvijas novusa federāciju organizējām starptautisko novusa reitinga turnīru Sporta namā. Vēl es nodarbojos ar taku orientēšanos (Taku – O), ko Zviedrijā sauc par Precīzo orientēšanos (Pre - O). Šajās sacensībās labus rezultātus var gūt ikviens, jo tajās noteicošais nav fiziskais spēks un ātrums. Šeit rezultātu nosaka pēc iegūtajiem punktiem – navigācijas precizitāti. Ir jādodas pa noteiktu taku, no kuras nomaldīties nav iespējams, un - nenoejot no tās, lūkojoties kartē, pēc leģendas ir jānosaka, kurš no dotajiem karodziņiem, kas ir redzami, ir īstais. Jēkabpilī taku orientēšanās sacensības tiek organizētas jau aptuveni desmit gadus, kopš es ar to nodarbojos. Esmu bijis arī Eiropas čempionātos, kuros, lai piedalītos, atbalstu sniedza arī Jēkabpils pilsētas dome. Tagad pāris gadus to dara Latvijas Paralimpiskā komiteja. Pateicoties šim sporta veidam, esmu apceļojis pasauli. Esmu bijis Zviedrijā, Dānijā, Polijā, Somijā, Čehijā, Francijā, Portugālē, Skotijā. Tiešām daudzās valstīs. Parasti braucam ar mašīnu, lai cik dīvaini tas neliktos, bet tā ir daudz ērtāk

Kādu palīdzību saņemat no valsts?

Invaliditātes pensiju, kopšanas pabalstu, tagad arī asistenta pakalpojumus. Tomēr ar asistentu ir līdzīgi kā ar visām izmaiņām, kas notiek – sola, ka būs labas, bet viss aiziet tikai uz slikto pusi. Sākumā, runājot par asistentu, tika noteikts, ka viņš cilvēku pavadīs uz darbu, biedrību. Bija arī brīvajam laikam atvēlētas desmit stundas nedēļā, piemēram, lai aizbrauktu uz kādu koncertu. Tagad tās ir tikai divas stundas nedēļā. Valsts piešķir arī dažādus tehniskos līdzekļus – ratiņus un tā tālāk.

Es, kā spinālais pacients, esmu dinamiskajā novērošanas grupā, kurā tiek uzraudzīts, lai mans stāvoklis nepasliktinātos, tādēļ man ir iespēja uz divām nedēļām tikt valsts apmaksātā sanatorijā. Man pienākas arī sociālā rehabilitācija SIVA, kur iespēja nokļūt reizi trīs gados. Lai nokļūtu uz šo rehabilitāciju, tādi pacienti kā es tiek vērtēti pēc noteiktas skalas. Šeit gan ir liels paradoss - lai tur tiktu, ar katru reizi cilvēkam ir jāpaliek arvien sliktāk. Tas tā ļoti dīvaini šķiet.

Lūkojoties piecu gadu griezumā, valsts palīdzība ir uzlabojusies vai pasliktinājusies?

Es pat teiktu, ka viss stāv uz vietas, jo, ja kādā lietā ir mainījies uz pozitīvo pusi, tad atkal citā situācija ir kļuvusi sliktāka. Stipri par daudz ir dokumentācijas, lai gan visu laiku tiek runāts par elektroniskajiem parakstiem un dokumentiem, nekas nenotiek. Joprojām ir ļoti daudz jākrāmējas ar lietām, ko varētu atrisināt krietni vieglāk. Papīru nogādāšana attiecīgajās iestādēs jau var sagādāt problēmas, bet, ja tas jādara ir atkārtoti, kādu sīku kļūdiņu dēļ, to padara par vēl sarežģītāku procesu.

Kādu atbalstu saņemat no pašvaldības?

Pilsētas vadība ļoti bieži atbalsta mani dažādu sacensību organizēšanā. Tagad tiek plānots arī  pieņemt kārtību, kādā tiks palīdzēts personām ar invaliditāti – funkcionāliem traucējumiem. Noteikumi paredzēs, kā sniegt palīdzību cilvēkiem ar invaliditāti,  labiekārtojot viņu dzīvesvietu vai, piemēram, ierīkojot nobrauktuvi.

Vai jums pietiek ar tiem līdzekļiem, ko saņemat?

Man pietiek. Man ir pensija, kas nav minimālā. Grūtāk ir tiem, kas ir “svaigi salauzušies”, jo viņiem nav trīs gadu stāža, un viņiem nepienākas invaliditātes pensija. Viņiem tiek piešķirts  valsts sociālā nodrošinājuma pabalsts, kas ir mazliet virs 84 eiro un kopšanas pabalsts. Kā lai jauns cilvēks, kas nonācis šādā situācijā, par tiem līdzekļiem spēj izdzīvot?

Kur tiek tērēta lielākā daļa jūsu finanšu līdzekļu?

Ja godīgi, tad savas finanses neesmu nemaz tā analizējis. Ir nauda, ir, nav naudas, nav. Kā jau visiem, lielākā daļa varētu aiziet maksājumos par fizioterapeita apmeklējumiem, iespējams, apkuri.  Es tiešām neanalizēju savas finanses, kur tās tiek tērētas un kādos apmēros.

Vai apmeklējat pasākumus?

Jā, protams. Agrāk ļoti bieži devos uz dažādiem ārzemju mūziķu koncertiem, jo, rakstot no biedrības iesniegumus, bija iespējams tikt pie bezmaksas biļetēm. Tagad arvien biežāk ir noteikums, ka ieeja uz pasākumu ir par brīvu tikai asistentam, bet cilvēkam ratiņos ir jāpērk biļete. Tas gan nav tas briesmīgākais, jo sanāk iegādāties vienu biļeti uz divām personām. Arī hokejā ir iespēja tikt par velti, pie tam ļoti labās vietās. Vārdu sakot, es vispār reti atrodos mājās, jo apmeklēju arī dažādus pilsētas klubus un krogus, dodos ciemos pie draugiem utt.

Kāda ir Jēkabpils infrastruktūra invalīdiem?

Ļoti lēnām, bet kaut kas jau sāk uzlaboties. Es nepārtraukti eju un cīnos, lai panāktu, ka kaut kas mainās. Plānotājiem, kas īsteno pilsētas infrastruktūru, nav īsti pareiza domāšana. Spilgts piemērs ir uzbrauktuve uz dambja Jēkabpils pusē. Apakšējie posmi ir ļoti labi, bet pēdējie posmi ir krietni stāvāki. Jautājums: kāpēc visi posmi nav vienlīdz stāvi?

Runājot par ielām, jāsaka, ka es personīgi ļoti daudz pārvietojos pa ceļu, jo, pārvietojoties pa ietvi, nekad nevar zināt, kāda būs nobrauktuve ietves galā.  Mašīnām uzbrauktuves ir izveidotas pilnīgi bez jebkādiem slieksnīšiem, bet gājējiem, māmiņām ar bērnu ratiņiem un invalīdiem ratiņkrēslos ietves reti kad ir piemērotas. Normatīvos ir noteikts, ka slīpumam ir jābūt 1:20, tas ir uz vienu metru augstuma uzbrauktuvei jābūt 20 metrus garai. Tātad, ja ir pieci centimetri augstums, uzbrauktuvei jābūt metru garai. Ne visur to ievēro.

Poliklīnikā, kad būvēja tualeti, projektā bija rakstīts, ka rokturiem tualetē ir jābūt desmit centimetru attālumā no klozetpoda. Tomēr, kad devos pārbaudīt, konstatēju, ka vienā pusē ir uzstādīts pareizi, bet otrā pusē nepiemēroti, un rokturis nesniedz nepieciešamo atbalstu. Tāpat, būvējot tualeti poliklīnikā, bērnu konsultācijas daļā,  cilvēkiem ar īpašām vajadzībām tika ievietotas divas kabīnītes, divi podi. Tā ir tualete invalīdiem, kā var iedomāties izveidot vēl kaut kādu mazu kambarīti ar mazām durvīm? (Tagad gan šī nepilnība ir izlabota).  Būvnieki bieži vien nelasa projektus un neievēro, kas tajos ir noteikts.

Atklāti sakot, es arī  nesaprotu, kāpēc Jēkabpils slimnīcai no labās  puses ir ierīkota uzbrauktuve, bet to  nekad nevar izmantot, jo durvis vienmēr ir aizslēgtas. Kad interesējos, kādēļ durvis ir ciet,  man atbildēja, ka tās tiekot reti izmantotas, tādēļ arī tiek aizslēgtas.

Skatoties uz infrastruktūru kopumā, ne tikai Jēkabpilī, bet arī citur Latvijā, tiek mēģināts risināt problēmas un piemērot ietves, ieejas iestādēs cilvēkiem ar īpašām vajadzībām. Tomēr vēl pie daudz kā ir jāpiedomā, līdzīgi kā visā Eiropā.

Kādas ir lielākās problēmas, ar ko nākas saskarties ikdienā?

Ja godīgi, nezinu. Apkārtējo cilvēku attieksme mani nekad nav uztraukusi. Uzskatu, ka apkārtējie var runāt, ko vēlas, es to vienkārši neņemu vērā.  Šobrīd man top vēstule Jēkabpils autobusu parkam, lai viņi pievērš uzmanību autobusu vadītājiem. Ja man nav asistenta, tad  it kā  autobusa vadītājam būtu jānāk man palīgā iekļūt autobusā. Pāris šoferi man ir atbildējuši, ka viņiem tas nav jādara, un nepalīdz. Ir arī šoferīši, kas bez lūgšanas izkāpj laukā un palīdz iekļūt. Tāpat problēma ir arī ar autobusu šoferu prasmēm piebraukt pie pieturas. Pilsētā infrastruktura ir izveidota tā, ka pieturas ir paaugstinātas, lai cilvēkiem vieglāk būtu iekļūt autobusā. Bet kāda jēga no tā visa, ja autobuss apstājas metra attālumā no pieturas?
Kā tiekat galā ar šīm  problēmam?

Visu daru ar smaidu un mēģinu risināt, cik vien tas ir manos spēkos.  Ir laba sadarbība ar Jēkabpils pilsētsaimniecības departamentu un būvvaldi. Bieži vien, veidojot kādus jaunus objektus, es sazinos ar viņiem un, ja ir radusies kāda problēma, ko esmu pamanījis, mēģinām to risināt. Galvenais ir mēģināt runāt, - ja neko nedarīsi, nekas jau neuzlabosies. Pie manas mājas jau sen pašvaldība izveidoja uzbrauktuvi, un tad daudzi teica, ka tas viss ir izdarīts caur pazīšanos. Tajā pašā laikā cilvēki paši neko nedara, lai uzlabotu savus apstākļus. Ja ir problēma, piemēram, vienmēr var uzrakstīt iesniegumu ar lūgumu atbildēt uz konkrētu jautājumu. Ir jāsaprot: ja mēs nekur neejam un neko nelūdzam, kā citi var zināt, ka mums ir nepieciešama palīdzība? Viņi to nevar zināt, tādēļ viss atkarīgs no katra paša.

Ko jūs savā dzīvē novērtējat visvairāk?

To, ka es esmu dzīvs, ka man ir dzīve. Ir teiciens: “Dzīvo dzīvē dzīvu dzīvi, dzīvam dzīvē dzīva dzīve.”

Ko jūs ieteiktu tiem cilvēkiem, kuriem dzīvē ir jāpiedzīvo tik krasas pārmaiņas, kā tas bija jums?

Dzīve nebeidzas, galvenais ir saprast to. Es esmu nelabojums optimists, man vienmēr šķiet, ka glāze ir līdz pusei pilna, nevis pustukša. Cilvēkam ir vienkārši jāpaskatās sev blakus un jāsalīdzina, kā dzīvo cilvēki citur, citās valstīs un kā klājas viņiem. Ja ar tevi kas tāds ir noticis – nenokar degunu, jo dzīve tiešām nebeidzas. Galvenais ir pašam neapstāties, nesēdēt uz vietas. Ir tik daudz iespēju, piemēram, mācīties un iegūt jaunas zināšanas, attīstīt un pilnveidot sevi tālāk. Ļoti noderīga ir jau iepriekš minētā SIVA, kas sniedz valsts apmaksātu izglītību, tur nevajag pat maksāt par ēšanu un dzīvošanu.

Uzskatu, ka viss, kas notiek, notiek uz labu, un ir jāmēģina saskatīt kaut ko pozitīvu it visā, kas ar mums notiek.


Paldies par sarunu!
J. Iie
Materiāls ir sagatavots ar Valsts reģionālās attīstības aģentūras finansiālu atbalstu no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem



 15.12.2017



Komentārs








Copyright Jēkabpils rajona neatkarīgais laikraksts.

Web site engines code is Copyright © 2002 by PHP-Nuke

Developed by vl-web studio and SIA AZcom