Galvenā         Blogi         Kontakti         Reklāma         Abonēšana         Noteikumi    
 
Login: 
Parole: 

Aizmirsāt paroli?

  Ziņas







             Šodien:     124
             Vakar:      459
            


twitter



patricia123 - Atkarīgie pakalpojumipatricia123 - patriciadjale25 - Dzīves ritmādjale25 - Na ulice
Blogo arī Tu!
Es esmu Tev līdzās : “Nevajag kavēties atmiņās par to, kā bija, ir jādzīvo tāda dzīve, kāda tā ir tagad.” (0)

Pirms astoņiem gadiem  Aivara Siliņa dzīve sagriezās kājām gaisā. Aivars saslima ar insultu. Intervijas sākumā tika plānots sarunāties ar pašu Aivaru, bet, ierodoties ciemos, plāni mainījās. Aivaram bija viena no sliktajām dienām, kad izteikties bija īpaši grūti, tādēļ sarunāties mums neizdevās. Viņa vietā par dzīvi pirms un pēc slimības stāsta sieva Dzintra Siliņa.

Pastāstiet par Aivaru – no kurienes viņš nāk, par ģimeni, izglītību utt.

Aivars nāk no Ābeļu pagasta „Kalnišku” mājām. Ģimenē viņi bija trīs brāļi, Aivars vidējais. Diemžēl tagad jau abi brāli ir aizgājuši tajā saulē, un Aivars no bērniem palicis vienīgais. Arī tētis ir miris, bet mamma jau vairākus gadus veselības dēļ nevar staigāt.

No pirmās līdz ceturtajai klasei Aivars mācījās Nīcgales skolā, bet no 5.-8. klasei Ābeļu pamatskolā. Pēc pamatskolas Aivars devās uz Bebrenes sovhoztehnikumu, kur ieguva profesiju veterinārais feldšeris. Pēc skolas beigšanas savā profesijā viņš gan ir nostrādājis tikai vienu gadu, tepat Jēkabpilī, Gaļas kombinātā. Lielāko daļu savas dzīves Aivars ir nostrādājis par iecirkņa šoferi Jēkabpils sovhoztehnikuma otrajā iecirknī. Tad strādāja Ābeļos saimniecībā - „Dārzniecība” par sargu. 33 gados Aivars apprecējās ar mani. Dzīvojām tajā pašā saimniecībā, kur viņš strādāja „Dārzniecībā”. Mums bija arī pašiem sava saimniecība, turējām gotiņas. 2003. gadā pārvācāmies dzīvot uz Jēkabpili, jo tad abiem darbs jau bija pilsētā. Es strādāju un joprojām turpinu strādāt Jēkabpils Tautas namā par kasieri. Pārvācāmies, jo bija grūtības ar transportu līdz mūsu dzīvesvietai, kā arī domājām par vecumdienām. Visu mūžu grūti dzīvot laukos, jo, kā jau visiem, uz vecumu arvien  grūtāk darīt fiziskos darbiņus.

Jaunības gados, no 18 – 20 gadiem Aivars dienēja armijā, Lietuvā. Bija desantnieks un 49 reizes ir lēcis ar izpletni.

Kad un kā Aivars kļuva par 1. grupas invalīdu?

2010. gada 20. jūnijā, 54 gadu vecumā Aivars saslima ar insultu. Kādēļ tā notika, īsti nemāku teikt. Varbūt tas notika neārstētā asinsspiediena dēļ, varbūt neārstētās sirdskaites dēļ, tiešām nezinu. Tas notika pēkšņi, un pēc insulta viņam bija paralizēta ķermeņa labā puse un viņš nevarēja parunāt. Var teikt - vispār nevarēja pateikt neko. Pēc pusgada piemeklēja nākamā nelaime - sākās epilepsija. Pēc epilepsijas veselības stāvoklis pasliktinājās vēl vairāk. Parādījās jaunas kaites sirdij un vēl daudz kas cits. Viņam tika veikta arī sirds koronācija, kuras laikā tika ievietotas metāla protēzes jeb stenti, kas nostiprina atbrīvoto asinsvadu, nodrošinot brīvu asins plūsmu un sirds muskuļa apasiņošanu. Kaišu viņam ir daudz, un visas uzskaitīt laikam nemaz nevajag. Kā ir, tā ir.

Kāds ir viņa stāvoklis tagad?

Viņam ir ļoti grūti staigāt, jo ir vēnu tromboze. Pārvietošanās viņam rada lielas sāpes un grūtības, tādēļ ikdienā viņš cenšas staigāt pēc iespējas mazāk. Tad, kad dodamies vizītēs pie ārstiem, viņš automašīnā atrodas gandrīz guļus stāvoklī uz aizmugurējā automašīnas sēdekļa. Savukārt apmeklējot ārstus, viņš pārsvarā pārvietojas ratiņkrēslā, jo viņš vienkārši nespēj nostaigāt visu dienu uz savām kājām.

Pēc insulta viņam ir problēmas arī ar pārtikas sagremošanu. Tādēļ, esot cilvēkos, viņš izvairās ieturēt maltīti, labāk to dara tad, kad ir viens pats vai kopā ar mani. Ļoti smagi slimība ir ietekmējusi arī viņa domāšanas un runas spējas. Piemēram, lai nosauktu skaitli vai atbildētu uz kādu jautājumu, viņam ir nepieciešams diezgan ilgs laiks. Viņam ir jāapdomā jautājums, jāmēģina saskaitīt vai atrast pareizos vārdus. Lielas problēmas sagādā arī vārdu izteikšana. Bieži vien viņš vienkārši nespēj pateikt kādu vārdu, reizēm pat visu teikumu. Tad, lai kaut kādā veidā komunicētu ar apkārtējiem, viņš, piemēram, skaitļus rāda ar pirkstiem vai vienkārši norāda uz sev nepieciešamo lietu, vietu vai ko tādu. Ir ļoti grūti komunicēt ar viņu, un tad, kad es nesaprotu, ko viņš vēlas, viņš sāk dusmoties un nervozēt. Ar gadiem kļūst tikai sliktāk – paliek bērna prātā.

Tad, kad Aivara stāvoklis pasliktinās, dodamies uz slimnīcu. Pārsvarā tā ir Jēkabpils reģionālā slimnīca, ir arī gulējis Daugavpils slimnīcā. Slimnīcā gulēt un ārstēties sanāk aptuveni divas reizes gadā. Viņam organismā uzkrājas par daudz ūdens un to ir nepieciešam izvadīt. Arī sirds ir jāārstē.

Kāda bija viņa ikdiena pirms slimības?

Pat īsti nezinu, ko lai saka, tas bija tik sen. Viņam ļoti patika dzīvnieki. Mums vienmēr ir bijuši vairāki suņi, vismaz trīs. Dzīvojot laukos, bija arī daudz kaķu, un, kā jau minēju, turējām gotiņas. Agrāk viņš arī ļoti daudz lasīja. īpašu interesi izrādīja par grāmatām, kurās bija stāstīts, aprakstīts par kara gaitu.

Lielāko daļu savas dzīves, sākot jau no bērnības, Aivars ir dzīvojis pie ūdens, precīzāk – Daugavas. Līdz ar to liela kaislība viņam bija makšķerēšana. Kopā ar draugiem devās zvejā gan ar laivām, gan vienkārši no krasta. Arī pēc pārvākšanās uz pilsētu šis hobijs nebija nekur zudis, un viņš turpināja braukāt makšķerēt. Agrāk bija arī ļoti komunikabls, patika uzņemt ciemiņus un ar visiem parunāt. Pie mums agrāk ļoti bieži viesojās draugi, krustbērni un radinieki.

Ko viņš tagad dara ikdienā?

Daudz jau ko vairs nevar padarīt un nemaz nevēlas. Pārsvarā savu dienu viņš aizvada mājās pie televizora. Reizēm mēs dodamies arī uz kādiem pasākumiem vai izstādēm, kas notiek pilsētā. Mums nākas izvērtēt, cik daudz cilvēku būs pasākumā, jo Aivars starp svešiem cilvēkiem uzturas nelabprāt. Pēc insulta viņam ir radusies tāda kā baiļu sajūta atrasties starp svešiem. Viņš ļoti sāk uztraukties. Visbiežāk gan laukā dodamies tad, kad nepieciešams braukt pie ārstiem un uz dažādām procedūrām.

Ar lasīšanu viņš ar vairs neaizraujas, lai gan žurnāli interesē. Es viņam cenšos nest žurnālu „Copes lietas”, kuru viņš vienmēr kārtīgi izpēta. Īsti gan nezinu, vai viņš ko tajā žurnāla lasa un cik daudz, bet fotogrāfijas gan vienmēr aplūko.

Esam arī invalīdu biedrībā „Cerību sala”, kur mums ļoti daudz palīdz biedrības vadītāja Aija Kvēpiņa. Jāsaka, ka viņa tiešām ir cilvēks īstajā vietā.

Vai esat meklējuši palīdzību pie psihologa?

Jā, esam meklējuši palīdzību gan pie psihologa, gan psihiatra, gan neirologa. Pie šiem ārstiem devāmies ar cerību, ka kaut kas mainīsies, ka varēs kāds palīdzēt. Tomēr diemžēl nekas nav mainījies. Ir labākas dienas, kad viņš saprot kaut ko, arī daudz ko atceras. Tomēr ir dienas, kad viņš nevar parunāt un īsti arī neko nesaprot, kas notiek apkārt.

Kādu atbalstu saņemat no valsts?

Invaliditātes pensiju, kopšanas pabalstu. Divas reizes gadā no valsts pienākas arī transporta kompensācija – 78 eiro pusgadā. Šobrīd ir arī asistenti cilvēkiem ar īpašām vajadzībām. Aivaram gan kā asistents esmu es pati, jo  svešu cilvēku klātbūtnē viņš ļoti sāk nervozēt, un veselības stāvoklis viņam tikai pasliktinās. Lai ar viņu ko sarunātu, ir jāpierod pie viņa. Ja esmu darbā un nepieciešams kur doties vai apraudzīt viņu, man bieži izlīdz Aivara brāļa dēli. Arī ar viņiem viņš spēj komunicēt bez lieka uztraukuma.

Tāpat mums ir pieejami dažādi citi pakalpojumi ar atlaidēm. Piemēram, daļu no nepieciešamajām zālēm ir iespējams iegādāties ar 50% atlaidi. Tomēr arī šeit ir dažādas nianses. Aivaram ir nepieciešamas zāles epilepsijai, kuras it kā tiek kompensētas 100%, tomēr, izrādās, tā nav un nākas piemaksāt kādu eiro par tām. Vēl kompensē zāļu iegādi, kas domātas asinsspiediena regulēšanai. Pārējās zāles gan nākas iegādāties par pilno summu, un tās it nemaz nav lētas. Tāpat ir ļoti grūti tik pie nepieciešamajiem speciālistiem. Ir jāstāv garās rindās, līdz ar to visu laiku ir jādomā uz priekšu – kur un pie kāda ārsta nepieciešams tikt, jo reizēm rindā ir jāgaida pat līdz četriem mēnešiem.

Kādu atbalstu saņemat no pašvaldības?

Nekādu. Neesam arī  neko lūguši ne no pašvaldības, ne valsts. Man īsti tam nav laika, jo katru dienu strādāju. Tāpat jau iztikt var.

Kur tiek tērēta lielāka daļa finanšu?

Vislielākie izdevumi, protams, ir par medikamentiem. Diezgan daudz līdzekļu tiek tērēti, arī dodoties pie  ārstiem – speciālistiem uz privātpraksēm. Jēkabpilī, piemēram, nav vēnu ārsta, tādēļ ir jāmeklē speciālists privātpraksē. Šogad bijām jau divās vizītēs.

Vai ar tiem līdzekļiem, ko Aivars saņem, viņš varētu izdzīvot viens pats?

Nedomāju, ka viņš to spētu. Līdzekļi ir nepieciešami gan medikamentiem, gan apģērbam, gan pārtikai. Nemaz nerunājot par to, ka būtu jāmaksē rēķini par māju un ar to saistītajām saimnieciskajām lietām. Tāpat viņš viens pats vispār nevarētu dzīvot, jo tā saucamajās sliktajās dienās Aivars nevar veikt pat elementāras lietas. Viņš bieži vien apģērbjas ne tā – kaut ko sapogā nepareizi, uzvelk uz otru pusi. Viņam ir jāpalīdz arī mazgāties. Lai gan pats viņš var paēst un arī saprot, kur atrodas, piemēram, pagatavotās pusdienas, pats viņš gatavot nevar. Pirms kāda laika viņš mēģināja gatavot. Viss jau it kā bija labi, bet tad es konstatēju, ka, beidzis gatavot, gāzes balonu viņš ir nevis aizgriezis ciet, bet atgriezis vaļā un atstājis. Ja manis nebūtu mājās, varēja notikt arī kāda nelaime, jo viņš jau nesaprot, ko ir izdarījis.  Tomēr nav jau tā, ka viņš nesaprot neko. Agrāk viņš man ļoti bieži zvanīja, kad biju darbā. Dienā pat vairākas reizes, lai noskaidrotu, kad būšu mājas vai pateiktu, ko viņam atvest, piemēram, no veikala. Tagad viņš reizēm nepiezvana vispār, īsti gan nezinu, kādēļ tā, domāju, ka viņš arvien vairāk sāk visu vienkārši aizmirst. Reizēm, pārrodoties no darba, redzu, ka visa māja ir tumša, sirds sāk sisties straujāk. Ieeju mājās un uzreiz dodos uz Aivara istabu, lai pārliecinātos, vai viņš vēl elpo…

Ar kādām problēmām saskaraties ikdienā?

Grūti teikt, vai ir kādas konkrētas problēmas, jo, gadiem ejot, pie visa jau ir pierasts. Kā jau teicu - Aivars sabiedrībā bieži neuzturas, un mums ir sava automašīna, līdz ar to ir tikai ikdienišķas problēmas. Savukārt tad, kad izejam ārpus mājas, līdzcilvēki ir saprotoši un arī personāls medicīnas iestādēs izturas labi pret mums.  Vairāk viņam ir fiziski un morāli grūti, jo to, ka viņš ir slims, viņš saprot, bet neko jau mainīt nevar. Arī man nav viegli…

Kā jūs tiekat ar visu galā?

Visgrūtāk mums abiem ir saprasties, jo bieži vien nevar saprast, ko viņš jautā vai vēlas, bet pateikt viņš arī nevar. No sākuma bija tiešām smagi, jo ir jāsaprot, ka blakus vairs nav tas cilvēks, kurš bija līdz šim, bet izvēles arī nav, jo kurš gan cits parūpēsies par viņu. Pati palīdzību pie psihologa neesmu meklējusi, jo uzskatu, ka pati sev esmu labs psihologs. Sākumā gan ļoti uztraucos un baidījos atstāt viņu ar kādu citu vai vienu pašu. Ļoti smagi bija tad, kad sākās epilepsijas lēkmes. Tās viņam bija ļoti bieži, līdz netika pielāgotas zāles. Ir smagi skatīties, kā tev tuvs cilvēks mokās… Tagad ir mazliet vieglāk, jo lēkmes nav vairs tik biežas, un, laikam ejot, esmu arī ar visu apradusi. Man ir ļoti labas draudzenes, ar kurām es dodos kopā atpūsties.

Visbiežāk brīvais laiks man ir tad, kad Aivars ir slimnīcā, kur par viņu rūpējas, un es mierīgu sirdi varu veltīt laiku sev. Savukārt reizēs, kad ir jābūt kādā pasākumā ilgāk vai jādodas kur tālāk, izlīdz tuvinieki un parūpējas par Aivaru. Tad, kad dzīvē nākas saskarties ar šādām lietām, tu uz visu palūkojies no citas puses. Esmu vairāk pievērsusi uzmanību tai sabiedrības daļai, kuru, pirms vīru piemeklēja slimība, nebiju tā ievērojusi. Dzīvē katram ir jānovērtē tas, kas viņam ir, it īpaši veselība. Ja tev nav veselības, tev nav dzīves. No svara ir arī mums tuvie cilvēki blakus un prasme komunicēt.

Ko jūs ieteiktu cilvēkiem, kuri saskaras ar līdzīgu problēmu, kad vienā dienā mainās visa dzīve?

Ir jāsaprot, ka cilvēks pēc slimības ir tāds, kāds ir. Nevajag strīdēties un runāt viņam pretī, jo viņi dzīvi var neuztvert vairs tā, kā apkārtējie, vai arī daudz ko vienkārši nesaprast. Ir vienkārši jāpieņem tā, kā ir. Nevajag kavēties atmiņās par to, kā bija, bet ir jādzīvo dzīve tāda, kāda tā ir tagad. Mēs neko vairs nevaram mainīt. Man personīgi palīdz darbs, jo visu laiku esmu cilvēkos un ir iespēja mazliet no tā, kas notiek mājās, atslēgties. Arī citiem es iesaku nesēdēt savam mīļajam cilvēkam tikai blakus pie gultas, bet pieņemt viņa stāvokli un mēģināt rūpēties gan par sevi, gan viņu.


Paldies par sarunu!
Materiāls ir sagatavots ar Valsts reģionālās attīstības aģentūras finansiālu atbalstu no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem 




 19.12.2017



Komentārs








Copyright Jēkabpils rajona neatkarīgais laikraksts.

Web site engines code is Copyright © 2002 by PHP-Nuke

Developed by vl-web studio and SIA AZcom