Galvenā         Blogi         Kontakti         Reklāma         Abonēšana         Noteikumi    
 
Login: 
Parole: 

Aizmirsāt paroli?

  Ziņas







             Šodien:     332
             Vakar:      591
            


twitter



Blogo arī Tu!
Es esmu Tev līdzās : “Ir jādzīvo šeit un tagad” (0)

Līga Midzene (50) pirms piecpadsmit gadiem iekļuva ceļu satiksmes negadījumā, kā rezultātā zaudēja spēju staigāt. Kopš tā laika Līga ir iemācījusies ne tikai dzīvot no jauna, bet dzīvot ar smaidu, novērtējot to, kas ikkatram no mums ir dots.

Intervijas sākumā Līga saka, ka neesot nekā īpaša ko stāstīt: "Manā dzīvē nav nekā īpaša. Uzmanību, manuprāt, piesaistu ar to, ka atrodos ratiņkrēslā, tas mani ļoti kardināli izceļ uz kopējā fona. Reizēm pat smejos, ka, aizbraucot uz kādu pasākumu, es noteikti tikšu kādā fotogrāfijā, jo es uz tā kopējā fona atšķiros - es neeju kājām, bet sēžu krēslā."

Pastāstiet par sevi - no kurienes nākat, kur mācījāties, par ģimeni utt.

Esmu meitene no laukiem, ar izcelsmi no tagadējā Krustpils novada. Tur man ir tēva mājas. Manas  mammas dzimtās mājas ir pie Baļotes ezera Kūku pagastā, bet tēva dzimtās mājas atrodas Variešu pagastā. Tādēļ droši varu teikt, ka Krustpils novads ir mana dzimtā puse. Esmu šī novada patriote.
Esmu beigusi Liepenes, toreiz vēl astoņgadīgo skolu. Pēc tam aizgāju mācīties uz Jēkabpils 1. vidusskolu, pēc kuras iestājos Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas ekonomikas fakultātē. Pēc LLA beigšanas atgriezos Jēkabpilī un, kopš tā laikā esmu kļuvusi par pilsētas meiteni.
Ģimenē neesmu vienīgā, man ir brālis, kurš ir vecāks par mani, viņš patlaban dzīvo Ogrē. Man ir divi bērni. Vecākajai meitai Kristai ir 22 gadi. Aptuveni piecus gadus viņa jau dzīvo Skotijā, Invernesā, kur viņa gan strādā, gan studē. Kristiānam ir 16 gadi, un šobrīd viņš mācās Jēkabpils 3. vidusskolas 10. klasē. Pašlaik mājās mēs dzīvojam divatā ar dēliņu. Mums gan ir pilntiesīgs ģimenes loceklis - kaķis Pipariņš.

Kad un kā kļuvāt par invalīdi?

Godīgi sakot, pat nezinu, kā to lai pastāsta. Viss bija tā, kā bija, jo tajā laikā, kad avārija notika, man dzīvē bija tāds posms, ka viss gāja šķērsām. Gan ģimenē, gan saistībā ar darba lietām, jo pirms mēneša biju aizgājusi no darba. Bija tāds samilzis punkts, ka es pat lūdzu Dievu, lai Viņš maina kaut ko manā dzīvē, lai kaut kas būtu savādāk. Izmaiņas tiešām bija ļoti kardinālas.

Avārija notika 2002. gada 27. septembrī, precīzi mēnesi pirms manas dzimšanas dienas, kas ir diezgan zīmīgi. Parasti saka, ka mēnesis pirms dzimšanas dienas ir tas kritiskais laiks, kad īpaši jāuzmanās. Savus 35 gadus es svinēju jau rehabilitācijas centrā ar salauztu muguru. Šobrīd jau 15 gadus esmu ratiņkrēslā.

Kad sapratāt, ka nevarēsiet staigāt, kādas bija domas, sajūtas?

To, ka es nestaigāšu, es sapratu uzreiz. Samaņu, man šķiet, es pat nezaudēju, bet jutu trulu sāpi un sapratu, ka nejūtu kājas. Tajā brīdī man viss bija skaidrs. Uzreiz sapratu, ka mugura ir lauzta un nojautu, ka ir bojātas muguras smadzenes, jo kājas vairs nejutu. Atceros: kad mani pārvietoja uz neatliekamās medicīniskās palīdzības automašīnu, es vēl pamanījos pazvanīt sev tuvajiem un pabrīdināt, ka es esmu salauzusi muguru. Tas bija traki…

Sākumā ir liela panika, šoks, neizpratne par to, kas būs, kas notiks. Tikai tad, kad tu sāc saskarties ar reāliem cilvēkiem, kuriem ir tādas pašas vai līdzīgas problēmas, viņi visu tev izstāsta pa punktiem - kā tas būs, kā var izdarīt to vai šito. Rehabilitācijas centrā "Vaivari" ir spinālā nodaļa, kurai cauri iziet visi, kas guvuši traumas. Tur cilvēku iemāca dzīvot pilnīgi no jauna. Tā ir milzīga zināšanu gūzma, kas tev ir jāaptver. Tad, kad tu izej šādai ellei cauri, tu saproti, ka ko tādu tu nenovēlētu nevienam. Pilnīgi nevienam. Paralīze pēc autoavārijas var pilnībā salauzt cilvēku arī morāli un garīgi. Esmu tik daudz cilvēkus redzējusi, kas vienkārši salūst pēc smagām traumām. Ir nepieciešama liela motivācija, lai tam visam tiktu pāri.

Vai pēc negadījuma vērsāties pie psihologa pēc palīdzības?

Man ir psihologs, pie kura es laiku pa laikam aizeju parunāt, tā ir.

" Noskaņā" dziedāju kopā ar Inesi Pūcīti, viņa ir psihologs. Viņa bija tā, kura pēc tam, kad biju nesen atgriezusies no rehabilitācijas, atnāca ciemos un teica: "Varbūt es varu tev palīdzēt?". Mēs gan vienkārši parunājām par dzīvi un padzērām tēju, jo tajā brīdī nesapratu, vai man ir nepieciešama palīdzība.

Gadiem ejot, domāju, ka esmu tikusi galā ar savu situāciju un esmu spējusi sakārtot savu dzīvi pēc traumas gūšanas, es skaidri redzu, ko es varu, ko nevaru un depresijā nekritīšu. Man ir personīgi pazīstami vairāki psihologi, kuri pazīst mani un manu dzīvi, ar viņiem ir patīkami parunāties, bet par lietām, kas vairāk saistītas ar ikdienu un savstarpējām attiecībām ar bērniem.

Vai esat piedevusi cilvēkam, kurš vadīja automašīnu?

Tad, kad notiek šāda avārija, rodas jautājums, ko uzdodam gan sev, gan Dievam, un tas jautājums ir: KĀPĒC? To ir grūti aptvert, saprast, pieņemt. Nevari saprast, vai ir jādusmojas uz sevi vai uz Dievu, vai uz kādu citu… Tas lielais jautājums “ Kāpēc?” jau netiek atbildēts, ir tikai pieņēmumi. Tu pats pēc būtības saproti, kāds tu pats esi un sev samelot nevari. Tu saproti, ka nevienam neko ļaunu neesi izdarījis un nesaproti, kāpēc esi tā sodīts. Pēc tam gan atnāk tā doma, ka, iespējams, tas nav sods, bet iespēja mainīties. Acīmredzot manu dzīvi vienkārši citādi izmainīt nevarēja. Droši vien Dievam ir, kaut kāds plāns attiecībā uz mani. Es nezinu patieso Dieva plānu un varu tikai minēt. Ir jāiziet cauri ļoti sarežģītām pārdomām, pirms sāc apjēgt, kas ir kas un kā tu vispār turpmāk dzīvosi. Reāli jānovērtē, ko vari izdarīt un ko  vairs pilnīgi nevari izdarīt. Izvērtējot situāciju, saproti, kā dēļ vērts cīnīties, saņemies un turpini dzīvot. Laiku pa laikam gan gribas pavirpināt domu variācijas par notikumiem dzīvē, kāpēc notiek tā, nevis citādāk.

Es nevēlos meklēt vainīgos. Acīmredzot tas ir ierakstīts manā likteņa grāmatā un citādi nevar. Es to uztveru arī kā zināmu šīs dzīves mācību stundu. Esmu piedevusi... Es dzīvoju ar situāciju, kāda tā ir, esmu to pieņēmusi.

Kā to uztvēra bērni, tuvinieki?

Tajā brīdi, kad tas notika, mana pirmā doma bija par bērniem.. Manai mammai jau tajā laikā bija salīdzinoši daudz gadu, brālim bija sava dzīve, bet bērni bija mazi. Tas mani tiešām ļoti, ļoti biedēja. Kristiānam bija pusotrs gads, bet Kristai septiņi ar pusi. Viņi bija mana lielākā motivācija saņemties un dzīvot tālāk.

Man paveicās, ka man ir ļoti, ļoti laba draudzene un draudzenes mamma, kuras palīdzēja parūpēties par bērniem. Pirmos gadus mamma dzīvoja kopā ar mums, kamēr es iemācījos darīt elementāras lietas mājās. Pat neiedomājami ir tas, kā cilvēkam, horizontāli guļot nedēļu, un pēc visiem stresiem, organisms atslābst, atrod no vertikālā stāvokļa. Elementāra sēdēšana sākumā sagādāja grūtības. Pirmais gads man un tuviniekiem tiešām bija ļoti smags, varētu teikt pat, traks gads. Tikai otrajā gadā es sāku saprast, ka es varu kaut ko darīt.

Es varu lepoties un teikt, ka man tiešām ir ļoti stipri bērni. Tas, kam viņi izgāja cauri, viņus milzīgi rūdīja. Tas mainīja viņu domāšanu, attieksmi pret lietām, vērtībām. Viņiem kopš manas avārijas laikiem vēl tagad ir zināma nepatika pret medicīnas procedūrām un citām lietām saistībā ar slimnīcu. Esmu pārliecināta, ka tas viss ir saistīs ar to, ko viņiem nācās piedzīvot tādā vecumā.

Kāda bija jūsu ikdiena pirms nelaimes gadījuma?

No skolas laikiem vienmēr esmu dziedājusi. Vienu laiku dziedāju korī "Noskaņa". Lai gan vairs nedziedu tur, joprojām braukāju uz viņu koncertiem un kādos neformālos pasākums arī sadziedamies. Visilgāk es dziedu Krustpils novada ansamblī "Krustpilieši", jau aptuveni 18 gadus.

Brīvajā laikā man ļoti patika viesoties laukos, tēva mājās. Tā man tagad tiešām ļoti trūkst. Tad, kad tu visu nedēļu esi nodzīvojis pilsētā, veicot grāmatvedības darbus telpās, mapīšu ieskauts, pie datora, lauki man bija lielisks relaksācijas veids. Man tur bija siltumnīca, kurā varēju paknubināties, puķu dobes varēja paravēt, papļaut zālīti. Reizēm, kad redzu, ka kāds pļauj zāli, ar zaļu skaudību nodomāju: „Cik ļoti un labprāt es to vēlētos darīt!” Tagad svaigi nopļautas zāles smarža sagādā tik lielu prieku kā nekad.

Ja runājam par darbu, tad jāsaka, ka pēc ekonomikas fakultātes beigšanas visu laiku esmu strādājusi par grāmatvedi.

Ko jūs darāt tagad?

Arī tagad es turpinu darboties grāmatvedībā, jo sapratu, ka ar šo traumu, kas man ir, grāmatvedība ir tas, ko es tiešām varu darīt, ar ko es varu nopelnīt naudu. Pēc avārijas nopirku savu pirmo datoru un pašmācības ceļā apguvu visas nepieciešamās programmas. Daļa no tiem klientiem, kas man bija pirms avārijas, palika arī pēc negadījuma, lai gan sākumā šaubījos, vai viņi vēlēsies turpināt sadarbību. Ir arī nelieli uzņēmumi, kas ir nākuši klāt. Ikdienā strādāju no mājām, bet pēc nepieciešamības izbraucu arī pie klientiem.

Vienā brīdī biju aizdomājusies par to, ka varētu darīt ko citu, jo grāmatvedība jau bija mazliet apnikusi. Bet, ko gan manā gadījumā citu ko var izdomāt? Normāli cilvēki, kuriem nav nopietnu problēmu, domā, kā nopelnīt, kur atrast piemērotāku darbu. Bet es te sēžu, man ir darbs un vēl esmu neapmierināta ar kaut ko (smejas). Tomēr tad man pavisam nejauši pagājušā gada rudenī tika "piespēlēts" viens darbiņš. Nu jau vairāk kā gadu es strādāju par administratori Rusova ortopēdijas centrā, kurš faktiski atrodas Rīgā. Pārzinu un kontrolēju tehniskā ortopēda daktera Gundara Rusova pieņemšanas un darba laika grafikus, esmu kā starpposms starp dakteri un pacientiem. Man mājās uz datora ir servera sistēma, kurā es redzu visu man vajadzīgo informāciju. Visa telefoniskā ortopēdijas centra saziņa "iet caur mani". Šis darbs pie manis “atnācis” ļoti negaidīti, taču man pašai tas ļoti patīk un, šķiet, ir man piemērots. Esmu pateicīga savai kolēģei Līgai, kura mani pierunāja to darīt.

Darbojos arī biedrībā “Ungurmuiža” un Latvijas kaulu locītavu un saistaudu slimību biedrības Jēkabpils nodaļā.

Runājot par brīvo laiku, tagad lauku vietā vasarā man ir savs neliels „dārziņš”,  jeb kastes uz balkona. Šo to tur sanāk izaudzēt, piemēram, puķes, zaļumus, arī baziliku. Man ļoti patīk lasīt arī grāmatas, skatīties labas filmas. Tas ir lielisks veids, kā atslēgt prātu no ikdienas problēmām un piedzīvot tik skaistas emocijas, dzīvojot līdzi varoņiem. Ne reizi vien laba grāmata vai filma ir mani saraudinājusi.

Mani aizrauj arī dažādi rokdarbi - tamborēšana, adīšana, dekupāža, šūšana. Mana vājība ir dabīgie akmeņi, gatavoju no tiem rotas sev un draugiem. Kādreiz ko uzzīmēju, izveidoju kādu dekoru, piemēram, draudzeneiuz kāzām pagatavoju rotājumu viņas kāzu mašīnai. Man patīk darboties visur, kur ir sīkas lietiņas, kur ir jāknibinās.

Kādu palīdzību saņemat no valsts?

Es saņemu 1. grupas invaliditātes pensiju un kopšanas pabalstu. Tāpat divas reizes gadā ir iespēja saņemt transporta izdevumu kompensāciju. Šis ir standarts, ko no valsts saņem visi 1. grupas invalīdi.

Vēl mums ir iespēja saņemt asistenta pakalpojumus. Par asistentu programmu es valsti vēlos paslavēt. Pirms vairākiem gadiem šādas iespējas vēl nebija, un nokļūšana uz nepieciešamajām vietām bija ļoti liela problēma. Ja man, piemēram, bija nepieciešams kur nokļūt, it īpaši dienas laikā, bija jāmeklē kāds cilvēks, kuram vai nu nav darba vai tajā dienā ir brīvdiena, lai viņš varētu man izlīdzēt. Tagad pilnīgi oficiāli ir asistents, kuram maksā naudiņu. Tas ir vienkārši super. Un es godīgi varu teikt, ka bez asistenta es nekādi nevarētu iztikt.

Kādu atbalstu saņemat vai esat saņēmusi no pašvaldības?

Agrāk dzīvoju citur, arī daudzdzīvokļu mājā, bet ne pirmajā stāvā. Tad, kad pārvācos uz savu pašreizējo dzīvesvietu - uz dzīvokli pirmajā stāvā, šeit nebija uzbrauktuves. Sākumā biju domājusi, ka došos uz pašvaldību ar iesniegumu, kurā lūgšu atļauju izveidot uzbrauktuves projektu, uzbrauktuves izbūvei, lai es saprastu cik man tas varētu izmaksāt. Pašvaldībā man deva padomu, lai rakstu iesniegumu ar lūgumu pašvaldībai izveidot man uzbrauktuvi, lai es brīvi varētu izkļūt un  iekļūt dzīvoklī. Par uzbrauktuvi tiešām jāsaka milzīgs paldies Jēkabpils pilsētas pašvaldībai , jo tas man sniedz iespēju būt neatkarīgai. Es pati varu izbraukt laukā, es neatkarīgi varu doties gan uz veikaliem, gan vienkārši, brīvi pabraukājot, baudot dabu.
Ziemā, kad uzbrauktuve piesnieg, man ir arī sava veida fiziskā aktivitāte. Ja sniegs ir tikai pāris centimetrus, es pati attīru daļu no uzbrauktuves. Savukārt, ja ir tiešām ļoti piesnidzis, to manā vietā izdara dēls.

Otra lieta, kas tiešām ir ļoti laba un ko sniedz pašvaldība, ir mājas aprūpes pakalpojumi. Es gan neteiktu, ka man šie pakalpojumi ir nepieciešami katru dienu, bet ir dažas lietas, kurās palīdzība man ir nepieciešama. Šie pakalpojumi gan ir par maksu, bet summa nav pārlieku liela.

Vai ar finansēm, kuras saņemat no valsts, jums pietiek izdzīvošanai?

Domāju, ka nē, jo mēs laikam esam tā iekārtoti, ka mums visu laiku ko gribās.

Kur tiek tērēta lielākā daļa jūsu finanšu?

Pirmām kārtām visu rēķinu apmaksai un pārtikas iegādei, protams arī apģērbam, apaviem un saimnieciskajām lietām. Es esmu kultūras cilvēks - man patīk labi koncerti un teātris. Gribētos arī vairāk paceļot kaut kur, bet ir lietas, ko var un ir lietas, ko var tikai ierobežoti.

Kāda ir Jēkabpils infrastruktūra cilvēkiem ar īpašām vajadzībām?

Pašlaik jau ir krietni labāk kā iepriekš. Palūkojoties kādus gadus sešus atpakaļ, var droši teikt, ka tagad mēs dzīvojam samērā civilizēti. Ja runājam tieši par Bebru mikrorajonu, tad pēc remontdarbiem daudz kas ir kardināli uzlabojies. Protams, ir arī lietas, kas man ne visai patīk, bet es pieņemu, ka projekta autori veidoja to pēc saviem standartiem. Es, piemēram, vēlējos, lai, izbraucot no dzīvokļa, varētu nokļūt uz ielas bez lieliem līkumiem, bet tā projektā nav paredzēts. Nav jau vainas mazliet pasportot, tas ir pat veselīgi - nedaudz vairāk izkustēties.(smejas)

Pārvietojoties pa pilsētu, kad zinu, kurā punktā no kurienes man ir jānokļūst, es parasti analizēju, pa kuru ceļu pārvietoties būtu vislabāk. Piemēram, ja uz kaut kādu vietu var aizbraukt pa diviem dažādiem ceļiem, un viens no tiem ir visai bedrains un nelīdzens, es vienmēr izvēlēšos to ceļu, kurš, iespējams, ir mazliet garāks, bet krietni labāks un līdzenāks. Savukārt tur, kur es skaidri zinu, ka nevaru iebraukt, es nemaz nelaužos, jo, ja viņi mani negaida, tad es arī tur nevēlos doties….

Diezgan liela problēma, kas ir ne tikai  Jēkabpilij raksturīga, sastopama, bet arī Latvijā un ārzemēs ir sabiedriskais transports. Es sabiedrisko transportu izmantoju labi ja pāris reizes pusgadā, un varu teikt, ka mums ir atsaucīgi šoferīši, kuri palīdzēs iekļūt autobusā, ja tu būsi viens. Lai gan autobusiem ir platformas, kas paredzētas cilvēkiem ar īpašām vajadzībām, gandrīz vienmēr šī platforma nav vienā līmenī ar pieturas platformu, kas ļoti sarežģī iekāpšanu un izkāpšanu.

Kādas ir lielākās problēmas, ar ko saskaraties ikdienā?

Manā uztverē tas ir ļoti atkarīgs no tā, kāda ir paša cilvēka ar īpašām vajadzībām jeb invalīda attieksme pret kaut kādām lietām. Ir cilvēki, kuri problēmu uztver pozitīvi un mēģini to radoši atrisināt, bez konflikta, ko īstenībā arī ļoti bieži var izdarīt. Tomēr ir arī cilvēki, kuri ir vienkārši tendēti uz konfliktu izraisīšanu. Ļoti bieži, piemēram, ja kaut kur nav pieejamības, un infrastruktūra nav piemērota invalīdiem, ir jāsaprot, ka mēs visi tomēr esam cilvēki. Ja tu atvērsi muti un pieklājīgi pateiksi, ko tev vajag un kāpēc tev vajag, pastāv liela iespēja, ka problēma tiks atrisināta, vai arī tev sniegs palīdzību.

Visbiežāk jau problēmas rodas ar iekļūšanu telpās, kur ir kādi sliekšņi, pakāpieni. Tā ir tā lieta, kur es viena pati netieku galā un reizēm pat divatā nevar tikt galā, un ir nepieciešams trešais cilvēks. Cilvēki gan ir atsaucīgi, ja tu proti laipni, pieklājīgi palūgt palīdzību.

Ikdienā esmu arī novērojusi, ka cilvēki bieži atstāj automašīnas auto stāvvietās, kur paredzēta vieta invalīdiem. Esmu gan laikam pie tā pieradusi un pa 15 gadiem par tādām lietām vairs neuztraucos. Ja ko ļoti vajadzēs, visu vienmēr var sarunāt un atrisināt.

Vai gadiem ejot, ir mainījušās dzīves vērtības?

Jā. Esmu sapratusi, ka dzīve notiek tur, kur tu esi. Agrāk man likās, ka visur ir jāpaspēj, ka visur ir jāizskrien. Es nesaku, ka tagad vairs neizkustos no mājas, bet ir tā sajūta: ja tu pats esi gatavs dzīvot, esi atvērts un vēlies komunicēt, liekas, ka dzīve pienāk tev tuvāk. Tu saproti, ka vari dzīvot šeit, tagad un tūlīt, izmantojot tos resursus, kas tev ir.

Otrkārt, esmu sapratusi, ka nelaimē iepazīst patiesos draugus. Tāpat esmu sapratusi, ka ne viss ir zelts, kas spīd. Esmu sapratusi, ka ne viss ir tā, kā tas izskatās no malas, un to var attiecināt uz visām dzīves situācijām.

Ko jūs savā dzīvē novērtējat visaugstāk?

Bērnus, draugus un noteikti laiku. Es tikai tagad sāku saprast, ka laiks ir tas, ko mums ir jānovērtē visvairāk. Kļūstot vecāks, tu saproti, ka tu nevelies tērēt laiku tam, kas tev nepatīk, tajā skaitā negatīvam ziņām, cilvēkiem, konfliktiem. Man liekas - laika mums ir tik maz, un mēs katrs galu galā dzīvi vēlamies izdzīvot labi, tādēļ ir jātiekas ar tiem cilvēkiem, kas patīk, jādara to, kas patīk. Man ļoti patīk parunāt ar cilvēkiem aci pret aci, šos kontaktus mūsdienās arvien vairāk zaudējam. Mēs tik bieži komunicējam ar dažādu tehnoloģiju palīdzību, ka atrast laiku un vienkārši pasēdēt, parunāt par dzīvi ir ļoti svētīga lieta. Tāpat gadiem ejot, esmu sapratusi, ka nevis ārēja čaula ir svarīga, bet tās kodols, un šeit jau atkal es domāju gan par dažādām lietām, gan cilvēkiem.

Ko jūs ieteiktu tiem cilvēkiem, kuriem ir jāpiedzīvo tikpat krasas pārmaiņas dzīvē kā jums?

Galvenais ir nezaudēt cerību un meklēt motivāciju, lietas, pie kurām pieķerties, lai turpinātu dzīvot. Sākumā, lai saņemtos, vajag milzīgi daudz gan fiziskā spēka, gan iekšējā spēka. Ir tik daudz cilvēku, kuri sākumā noslēdzas no visas apkārtējās pasaules un nevēlas vairs ne ar vienu komunicēt… Vieglāk saprast situāciju ir tad, ja tev visu izstāsta cilvēks, kurš tam ir izgājis cauri, pastāstot savu pieredzi. Arī rast kādas problēmas risinājumu ir vieglāk tad, kad ar risinājumiem dalās cilvēki, kas paši to ir pieredzējuši. Ļoti būtiski ir arī nebaidīties lūgt palīdzību. Sākumā to darīt ir ļoti grūti. Tas savā ziņā gan ir atkarīgs no tā, cik cilvēkam ir pašlepnuma, bet to ir jāiemācās darīt zināmās robežās. Man, piemēram, nav pieņemami lūgt pašvaldībai pabalstu, ja man strādā gan rokas, gan galva…

Ir jāsaprot, ka šī dzīve ir dāvana, kas jānovērtē un jāizdzīvo. Tas nozīmē, ka ir jādzīvo tieši tagadnē. Ir jāizanalizē situācija, jāsaprot, kur varbūt dzīvē kļūdījies, jāsaprot, kas tagad ir tajā jāmaina un jādzīvo uz priekšu. Uz dzīvi vajag raudzīties ar optimistisku skatu. Ir jādzīvo šeit un tagad, šai dienai, jo tu nekad nezini, kas tevi var sagaidīt rītdien. Neviens no mums nezina, cik laika mums ir atlicis - diena, nedēļa, mēnesis vai gadi.


Paldies par sarunu!
Materiāls ir sagatavots ar Valsts reģionālās attīstības aģentūras finansiālu atbalstu no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem 



 22.12.2017



Komentārs








Copyright Jēkabpils rajona neatkarīgais laikraksts.

Web site engines code is Copyright © 2002 by PHP-Nuke

Developed by vl-web studio and SIA AZcom