Galvenā         Blogi         Kontakti         Reklāma         Abonēšana         Noteikumi    
 
Login: 
Parole: 

Aizmirsāt paroli?

  Ziņas







             Šodien:     126
             Vakar:      459
            


twitter



patricia123 - Atkarīgie pakalpojumipatricia123 - patriciadjale25 - Dzīves ritmādjale25 - Na ulice
Blogo arī Tu!
Es esmu Tev līdzās 1: “Es esmu nospraudusi sev mērķi – mani bērni būs gudrāki par mani” (0)

Ir cilvēki, kuriem dzīvē ir veicies vairāk, un ir tādi, kuriem veicies mazāk. Katrs no mums cenšas nopelnīt un dzīvot tik labi, cik vien tas ir iespējams, tomēr ne vienmēr tas izdodas paša spēkiem.

Lai palīdzētu tiem cilvēkiem, kuriem ienākumu līmenis ir zemāks, valsts un pašvaldība sniedz palīdzību. Viens no palīdzības veidiem ir statusu piešķiršana - trūcīga persona, ģimene vai maznodrošināta persona, ģimene - kas sniedz dažādus atbalstus.

Par to, kādu atbalstu var saņemt no pašvaldības, valsts un saviem dzīves apstākļiem, ģimeni stāsta Zane (vārds mainīts). Jau kopš bērnības dzīve Zani (31) nav lutinājusi, un viņa ir iemācījusies, ka visu var panākt tikai ar darbu, kā arī to, ka nav jākaunas lūgt palīdzību, tad, kad tā tiešām ir nepieciešama.

Pastāstiet, lūdzu, par sevi – no kurienes nākat, kur mācījāties utt.

Esmu no Jēkabpils, Ābeļu pagasta. Nāku no nelielas ģimenes, man ir tikai sešus gadus vecāks brālis. Ir arī mamma un tēvs. Visi dzīvi, sveiki un veseli.
Esmu mācījusies Jēkabpils 2. vidusskolā, kur ieguvu pamatizglītību – deviņas klases. Pēc tam divas reizes mēģināju absolvēt Jēkabpils vakara vidusskolu, bet tas man diemžēl neizdevās. Tādēļ profesionālās izglītības vai vidusskolas izglītības man nav. Dzīves laikā gan esmu apguvusi dažādus kursus, kurus piedāvāja bezdarbniekos.

Kāda bija jūsu bērnība?

Tie bija deviņdesmitie gadi, kad nebija darba, nebija nekā... Pārtikai vienmēr sanāca kaut kas, jo dzīvojām laukos un nopelnīt, ko mutē likt, varēja, bet iegādāties apģērbu un skolas lietas jau bija krietni sarežģītāk. Godīgi sakot, mani apģērba un uz skolu laida vecmamma, visu iegādājoties no savas pensijas. Vecākiem ar naudiņu bija ļoti grūti, un viņi to vienkārši nevarēja izdarīt. Agri sāku meklēt dažādus darbiņus, kur varētu piepelnīties, lai pati iegādātos to, kas nepieciešams skolai. Bija viens gads, kad es visu skolai nepieciešamo tiešām sapirku pati par savu naudiņu. Tieši tādēļ ātri uzsāku darba gaitas – 17 gados, jo mājās nebija ko ēst un vajadzēja kaut ko darīt lietas labā. Man nebija iespējas doties mācīties... Mana pirmā darbavieta bija SIA “A.S. & Ko”, kur strādāju par šuvēju.

Ir jāsaprot, ja gribi labāku dzīvi, ir jāstrādā un, kamēr pats nenopelnīsi, neviens cits tev neatnesīs un neiedos.
Cik cilvēki šobrīd esat ģimenē?

Ģimenē esam trīs cilvēki – es un mani divi bērni. Vecākā meita mācās sestajā klasē, bet jaunākais dēls trešajā klasē.

Kad tika piešķirts maznodrošinātas ģimenes status?
Statusu ieguvām šī gada augustā. Agrāk mums ir bijis arī trūcīgas ģimenes statuss, kad dzīvojām četratā. Tas bija  apmēram pirms pieciem gadiem.
Informācijai: maznodrošinātā statusa piešķiršanai ienākumu līmeni nosaka pašvaldības. Likumos nav noteikts, kā tas nosakāms. Latvijā maznodrošinātais var būt cilvēks, kura ienākumi ir 140 eiro mēnesī, bet var būt arī iedzīvotājs ar 360 eiro ienākumu mēnesī.

Kā un kad jūs uzzinājāt, ka jums pienākas šāds statuss?

Es visu laiku esmu zinājusi, ka var dabūt kaut kādu palīdzību no pašvaldības un valsts. Pirmo reizi gan draudze neieteica, ka vajag izmēģināt un doties uz sociālo dienestu pēc palīdzības. Šogad jau es pati vienkārši devos uz sociālo dienestu un izstāstīju, kāda ir situācija, mēģinot noskaidrot, vai mēs varam saņemt kādu palīdzību. Sociālajā dienestā viņi paši aprēķina - sanāk piešķirt šo statusu vai nē.

To bija viegli vai grūti iegūt?

Īsti nezinu. Tagad varētu pat teikt, ka tas bija pagrūti, jo ienākumi gandrīz vai neatļauj iegūt šo statusu. Tad, kad vēl ģimenē dzīvojām četri cilvēki, nekādu ienākumu nebija. Es sēdēju ar mazo bērnu mājās, un vīrs tajā laikā arī nestrādāja, bija krīzes laiks. Tad statusu piešķīra ātri, jo, kā jau minēju, nekādu ienākumu vienkārši nebija. Tagad, griežoties pēc palīdzības, īstenībā biju pilnīgi pārliecināta, ka nesaņemšu neko, jo es strādāju - man ir minimālā alga un saņemu alimentus no bērnu tēva.

Ko tieši jūs darījāt?

Devos uz sociālo dienestu un iesniedzu no darba izziņu par pēdējo trīs mēnešu laikā saņemto algu, kā arī bankas izdruku par to kādi līdzekļi un cik daudz, trīs mēnešu griezumā ir ieskaitīti kontā un cik izdoti. Īstenība sociālajā dienestā viņi paši daudz ko redz datorā – vai man ir  īpašumi, automašīnas utt. Līdz ar to nav daudz jākrāmējas ar papīriem.

Spert šādu soli bija viegli vai grūti?

Nebija grūti, jo es vienkārši izlēmu, ka ir jādodas un jāmēģina – varbūt mums sniegs palīdzību. Man tas nebija ilgi jāapdomā vai jāizlemj – doties vai nē. Vienkārši iedomājos par šādu palīdzību un devos, būs – būs, nebūs – nebūs.

Doma par to, ka nepieciešama palīdzība, ienāca prātā tādēļ, ka ir jāmaksā lieli rēķini par dzīvokli. Mēs dzīvojam divistabu dzīvoklī.  Es cerēju, ka man kaut mazliet palīdzēs ar komunālo rēķinu apmaksu dzīvoklim, bet ar šo statusu sociālais dienests nepalīdz. Laikam tādēļ varu teikt, ka šis statuss ir diezgan bezjēdzīgs. Kaut gan no vienas puses varbūt labāk, ka tāds ir, nekā, ja tāda nav. Ja alga man būtu lielāka nekā minimālā, es nemaz nedotos meklēt palīdzību, jo varbūt ir cilvēki, kuriem tā ir vairāk nepieciešama.

Kādus pabalstus, atvieglojumus jūs saņemat?

Ja nemaldos, tad mums pienākas atlaide, maksājot par elektrību – pirmajiem 100 kilovatiem. Tāpat, cik es saprotu, arī apmeklējot ārstus - gan pie ģimenes ārsta, gan pie speciālista vizītes ir bezmaksas visai ģimenei. Pagaidām, par laimi, šo iespēju mums nav nācies izmantot, tādēļ, godīgi sakot precīzi nemācēšu paskaidrot. Zinu tikai to, ka tad, kad bija trūcīgā statuss, tad tiešām vizītes pie ārstiem bija bezmaksas. Ar šo statusu ne no valsts, ne pašvaldības nepienākas nekādi finansiāli pabalsti.

Kur tiek tērēta lielākā daļa jūsu finanšu?

Vislielākā līdzekļu summa, protams, tiek tērēta dzīvoklim – komunālo rēķinu apmaksai. Man ir neliela pierakstu kladīte, kurā es fiksēju visus tekošos rēķinus gan par komunālajiem maksājumiem, gan televīziju, gan telefoniem utt.

Aplūkojot pagājušā mēneša kopējo rēķinu summu, varu droši teikt, ka šī summa ir pusotru reizi lielāka nekā mana alga. Turklāt, es vēl nesamaksāju par ūdeni... Lai varētu izdzīvot, parasti rēķinus dalu – daļu summu samaksāju no algas, daļu no alimentiem. Abi bērni iet arī Arvīda Žilinska Jēkabpils mūzikas skolā, arī par to ir jāmaksā. Pluss gan ir tāds, ka mums ir 50% atlaide mācību maksai, un sanāk, ka par abiem kopā maksāju tikai 15 eiro.

Kurus no atvieglojumiem izmantojat visbiežāk?

Kā jau minēju, pie ārstiem šobrīd neesam gājuši, līdz ar to šo atvieglojumu neesam izmantojuši. Vairāk jau nekā tādā nav.

Vai šis statuss atvieglo jūsu ikdienu, dzīvi?

Es domāju, ka nē... Pilnīgi nē, jo es pat nevaru nosaukt, ko es tādu saņemu, ka man tagad būtu vieglāk izdzīvot. Es tiešām gāju uz sociālo dienestu ar tādu cerību, ka, iespējams, tuvojoties mācību gada sākumam, palīdzēs ar kancelejas preču iegādi. Tāpat likās - varbūt tagad, Ziemassvētkos, bērni saņems paciņas, bet izrādās, ka ar maznodrošināto statusu nekas no tā nepienākas. Prasīju, vai var saņemt kādu atbalstu arī saistībā ar mēnešbiļešu iegādi - nekā. Bērniem gan it kā pienākas brīvpusdienas skolā, bet, ņemot vērā, ka Jēkabpils pilsētas pašvaldība līdz 6. klasei nodrošina ēdināšanu par brīvu, nekādu atšķirību arī šeit nejūtu.

Kam vai kurām lietām no pašvaldības vai valsts puses vajadzētu būt lielākam atbalstam?

Valsts vai pašvaldība varētu palīdzēt nomaksāt vislielākos rēķinus. Tagad, ziemas sezonā, rēķins par siltumu ir tiešām liels. Kā lai cilvēks ar minimālo algu, kas, rupji rēķinot, uz rokas ir 300 eiro, var izdzīvot, ja par siltumu vien katru mēnesi ir jāmaksā 100 eiro. Vēl ir arī citi rēķini, kas jāmaksā... Ir jāsaprot, ka cilvēks nespēj samaksāt.

Uzskatu, ka arī mūzikas skola bērniem varētu būt par velti. Ja jau vienu pusi apmaksā pašvaldība, kāpēc gan otru nevarētu nomaksāt sociālais dienests? Tāpat ļoti palīdzētu, ja tiktu apmaksātas mēnešbiļetes bērniem, kaut puse no kopējās summas. Bērnam uz skolu ir jātiek un katru dienu ir jādod centi, lai viņi nokļūtu uz skolu, vai jāpērk mēnešbiļete. Citreiz mēneša beigās nav pat īsti uz maizītes ko likt, bet man vēl jāizdomā, kā iegādāties bērniem mēnešbiļetes...

Īsti arī nesaprotu atšķirību, kāpēc maniem bērniem ar maznodrošināto statusu nevar uz Ziemassvētkiem dāvāt paciņas, bet bērniem ar trūcīgo statusu var? Ar ko viņi atšķiras, visi bērni ta kā vienādi.

Abiem maniem bērniem ir nepieciešamas brilles, taču nevienai iestādei neinteresē, par kādu naudu lai es viņiem tās iegādājos. Piemēram, par jaunākā bērna brillēm tieši pirms skolas nācās samaksāt 70 eiro. Kur lai es ņemu tādu naudu. Man tas ir jāizdomā pašai, kaut gan varētu sniegt atbalstu, apmaksājot vismaz pusi no briļļu iegādes summas.

Būtu labi, ja izmaksātu arī kādu vienreizējo pabalstu, reizi gadā, mazliet vieglāk būtu. Tomēr tādi jau laikam mums ir tie likumi, ja jau nepienākas nekas, tad jādzīvo, kā ir...

Daži uzskata, ka no šī statusa būtu jākaunas – kāpēc?

Nezinu... Man liekas, ka nē. Kāpēc gan? Mums puse no pilsētas iedzīvotājiem ir ar šo statusu, un ir arī tādi, kam iet vēl grūtāk. Es neuzskatu, ka es dzīvoju slikti, vienkārši - ir tādi brīži, kad tu jūties noguris un viens vairs nespēj pavilkt to nastu. Šādā brīdī tu meklē palīdzību, bet aizejot uz iestādēm, saproti, ka neviens jau tāpat nepalīdzēs. Tu ievelc otro elpu un sāc ar pilnu sparu atkal darīt visu, lai izdzīvotu.

Tuvie, draugi, paziņas zina, kādi ir jūsu dzīves apstākļi? Vai viņi kaut kādā veidā palīdz?

Zina, visi jau zina. Tomēr ir jāsaprot, ka ir viena daļa cilvēku, kuriem ir vienalga, jo, iespējams, viņi dzīvo vēl sliktāk nekā mēs. Ir arī viena daļa, kuri dzīvo tieši tāpat, un viņiem varbūt arī nav vienalga, bet arī palīdzēt viņi  nevar, jo nav ar ko... Piemēram, kādu palīdzību man gan var sniegt mamma ar tēti, ja viens ir pensijā un saņem zem 100 eiro mēnesī, bet otrs ir bezdarbnieks. Viņiem pašiem nākas domāt, kā izdzīvot.

Ir arī otra daļa cilvēku, kuri jūt līdzi, bet tie, kuriem ir līdzekļi, nepalīdzēs. Protams, nevar teikt, ka neviens neatbalsta. Ir draugi, kas morāli palīdz, atbalsta, bet finansiāli, protams, ka visu pašai jānokārto.

Vai tas, ka jūs nevarat atļauties lietas, ko var tie, kam ir lielākas finanses, ietekmē sabiedrības attieksmi, arī pret bērniem skolā?

Īstenībā skolā bērni ir diezgan nežēlīgi. Man bērnībā bija ļoti grūti, nekad nekur netiku, naudiņas mums nebija un drēbju arī nē. Tiklīdz atceros, cik man pašai bija slikti, uzreiz rodas spēks un vēlme darīt, cik vien vari, lai maniem bērniem to nevajadzētu piedzīvot. Skolas laikā man ir gājis ļoti grūti, skolas biedri aizskāra mani ar vārdiem, jo man visu gadu bija jāstaigā vienās biksēs. Tādēļ vismaz divas reizes gadā saviem bērniem cenšos sapirkt apģērbu, apavus – skolas laikā, kad vajag ko jaunu, un ziemas sezonā, kad ir nepieciešamas virsdrēbes. Vasarā ir vieglāk, jo uz skolu nevajag doties, un var nonēsāt to, kas ir. Ļoti labi ir, ja sanāk nopirkt kādu apģērbu, kas bērniem ir mazliet par lielu, tad var to nēsāt nevis vienu gadu, bet pat veselus divus, un nav jāiegādājas katru gadu kas jauns.

Atminoties to, kā es jutos jaunībā, es tiešām cenšos saviem bērniem sniegt labāko, lai viņiem tas nebūtu jāpiedzīvo. Cenšos arī vienmēr palaist skolas ekskursijās. Laikus samaksājam naudiņu par ekskursiju un tad jau saskrubinām arī ko ēdamu līdzi vai kādu kapeiciņu.

Savukārt man pašai ar negatīviem izteikumiem nav nācies saskarties, vai nu es tiem vienkārši nepievēršu uzmanību, vai arī apkārtējie neuzdrošinās ko tādu teikt, jo zina, ka par sevi protu pastāvēt. Nav jau arī īsti ko man pārmest. To, ka man ir maznodrošinātas ģimenes statuss? Gudrs cilvēks sapratīs, ka mēs katrs, kā varam, tā dzīvojam, bet, ko domā muļķis, tas jau mani neinteresē.

Bieži dodaties uz kādiem pasākumiem, koncertiem?

Nē, maksas koncertiem, pasākumiem līdzekļu man nepietiek. Uz pasākumiem, kas notiek par velti, mēs, protams, aizejam.

Vai ģimenē ir kādas tradīcijas, ieradumi - ko darāt kopā? (gan svētkos, gan ikdienā)

Par tradīciju varētu uzskatīt Jāņu svinēšanu Daugavas krastā kopā ar draugiem un tuviniekiem. Savukārt Ziemassvētkos mājās vienmēr ir eglīte, ko kopā izrotājam. Zem eglītes cenšos arī palikt kādas dāvaniņas, jo bērni ir bērni, un viņi joprojām tic gan Ziemassvētku vecītim, gan brīnumiem.

Vienmēr bērniem svinam arī dzimšanas dienas, nelielā draugu pulkā, bet svinam. Dzimšanas dienās obligāta ir torte, kuru mēs pasūtām, bet tā nav vienkārša torte. Mēs vienmēr izdomājam kādu interesantu uzrakstiņu vai formu. Tā ir kā dāvana no manis, ko bērni gaida uz katru dzimšanas dienu.
Vienu brīdi vēlējāmies vairāk laika pavadīt kopā kā ģimene un sestdienās skatīties visi kopā multfilmas. Diemžēl šo nesanāca īstenot, jo man reizēm jāstrādā sestdienu vakaros, reizēm kāds no bērniem ir nogrēkojies un ir sodīts vai nu vēl kas negaidīts notiek.

Kas ir pats svarīgākais dzīvē?

Pats svarīgākais dzīvē man ir mani bērni un viņu nākotne. Es esmu nospraudusi sev mērķi – mani bērni izaugs un būs gudrāki par mani. Viņiem būs labāks darbs nekā man, viņiem būs labāki dzīves apstākļi, viņiem nevajadzēs meklēt palīdzību tādās iestādēs kā sociālais dienests. Cilvēki mācās no savām kļūdām, arī es. Man ļoti traucē tas, ka man nebija iespējas iegūt izglītību, tieši tādēļ saviem bērniem es neļaušu izvēlēties darbu mācību vietā. Labāk lai viņi mācās kaut līdz 30 gadu vecumam. Es centīšos viņiem nodrošināt visu, kas manos spēkos, lai viņiem skola nebūtu jāpamet... Es darīšu visu, lai viņi dzīvotu labāk. Ir, protams, lietas, ko es viņiem nespēju sniegt, finanšu dēļ, bet pie visa jau ar laiku pierod, un dzīvo tā, kā ir.

Uzskatu, ka tas ir pats svarīgākais, kas man dzīvē ir jāizdara, jāpanāk. Vai tas man izdosies, tas jau ir cits jautājums, bet es centīšos..

Kāds būtu padoms, lai cilvēki nekristu panikā arī brīžos, kad dzīvē iet grūtāk, nekā vēlētos?

Nezinu, ko lai iesaka, katrs jau to uztver mazliet savādāk. Varbūt ir jāapstājas savā dzīvoklī, mājā istabas vidū un jāapskatās sev visapkārt, lai saprastu, kas notiek. Ir jāsaprot, kas tev ir palicis aizmugurē – pagātnē un jālūkojas uz priekšu, lai saprastu, ko un kā tu vari izdarīt, lai nākotne tev un tavai ģimenei būtu labāka.

Pats galvenais vienmēr ir no sākuma padomāt, kā tu pats sev vari palīdzēt, jo neviens cits tev nepalīdzēs. Problēmas nesamazināsies, ja mēs mēģināsim no tām izvairīties vai meklēt, kā aizmirsties. Tas tikai situāciju pasliktinās, nevis uzlabos. Ir pašam jāvēlas, ko darīt, palīdzēt sev un citiem, jo arī mūsu tuvajiem var iet grūti dzīvē un viņiem ir nepieciešama mūsu palīdzība. Katram savs liktenis...


Ilustratīvs foto

Materiāls ir sagatavots ar Valsts reģionālās attīstības aģentūras finansiālu atbalstu no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem 



 05.01.2018



Komentārs








Copyright Jēkabpils rajona neatkarīgais laikraksts.

Web site engines code is Copyright © 2002 by PHP-Nuke

Developed by vl-web studio and SIA AZcom