Galvenā         Blogi         Kontakti         Reklāma         Abonēšana         Noteikumi    
 
Login: 
Parole: 

Aizmirsāt paroli?

  Ziņas







             Šodien:     379
             Vakar:      507
            


twitter



Blogo arī Tu!
Es esmu Tev līdzās 1: “Man ir nepieciešams ļauties emocijām, lai pēc tam uz visu palūkotos no malas” (0)

Leldei (35) dzīvē ir gājis raibi, jo vairāk nekā piecus gadus ir dzīvojusi ārzemēs, bet pavisam nesen atgriezusies Latvijā un saskārusies ar sūro dzīvi šeit. Tomēr Lelde nezaudē optimismu, ka pienāks diena, kad arī dzīvojot Latvijā, viņa spēs saviem bērniem nodrošināt labu dzīvi. Kā viņa tiek galā ar krasajām dzīves pārmaiņām, lasiet intervijā.

Pastāstiet, lūdzu, par sevi – no kurienes nākat, kur mācījāties, par saviem brāļiem, māsām, utt.

Esmu jēkabpiliete. Ģimenē mēs bijām vien trīs – es, mamma un tētis. Tētis pirms desmit gadiem negaidīti nomira – sirdstrieka.  Tagad esam divatā ar mammu.
Pamatskolas un vidusskolas izglītību ieguvu Jēkabpils 3. vidusskolā. Pēc tam devos studēt uz Jelgavu. Tajā laikā vēlējos kļūt par veterinārārsti. Studijas bija grūtas un, ja godīgi, tad arī atrodoties tik tālu prom no vecākiem, īsti par tām nedomāju. Gribējās iepazīt pilsētu, piedalīties visos pasākumos, baudīt studenta dzīvi. Pēc pirmā studiju gada augstskolā iepazinos ar savu bērnu tēvu. Pieteicās mazā, augstskolu nācās pamest, jo sapratu, ka nespēšu savienot mācības ar ģimenes dzīvi. Viņš gan bija no Rīgas, bet izlēmām, ka vislabāk būs, ja abi kopā atgriezīsimies Jēkabpilī un mazo audzināsim šeit. Dzīvojām pie maniem vecākiem. Puisis atrada darbu vienā no gateriem, tā nu kaut kā visi kopā iztikām. Pēc diviem gadiem pieteicās otrs bērniņš, līdz ar to īsti pie strādāšanas es netiku un turpinājām dzīvot kā līdz šim. Kādu laiciņu pirms nomira tēvs, izšķīros ar bērnu tēvu. Palikām ar mammu un mazajiem. Sapratu, ka šādi nu gan nebūs nekāda dzīvošana. Draudzene piedāvāja darbu Anglijā, piekritu. Anglijā nostrādāju deviņus gadus. Sākumā vecākā meita palika Latvijā kopā ar vecmammu, bet vēlāk arī viņu paņēmu pie sevis. Darbs nebija no tiem patīkamākajiem, jo strādāju rūpnīcā – stundas garas, fiziski grūti, bērnus satiku reti, bet pelnīju labi. Pēc kāda laika iepazinos ar jauku puisi. Kopā nodzīvojām trīs gadus, piedzima jaunākais dēls. Plānojām arī pēc kāda laika precēties, meklējām māju, lai varētu dzīvot atsevišķi. Diemžēl arī ar viņu liktenis nebija lēmis veidot laimīgu ģimeni. Ņemot vērā, ka  mammai vienai bija grūti uzturēt māju un arī es ilgojos pēc Latvijas, kā arī citu personīgu apsvērumu dēļ, izlēmu atgriezieties dzimtajā zemē.

Latvijā esmu mazliet vairāk kā gadu, un šobrīd esmu atradusi darbu - piestrādāju par apkopēju. Ir grūti, bet tādi nu tie apstākļi. Neatliek nekas cits, kā vien dzīvot.

Cik cilvēku jūs esat ģimenē pašreiz?

Mēs ģimenē esam pieci cilvēki – es, mamma un trīs mani bērni. Vecākajai meitai ir 15 gadi, bet jaunākajam dēliņam divi gadi.

Cik cilvēki jūsu ģimenē pelna?

Es strādāju un arī mamma, lai gan veselība viņai kļūst arvien sliktāka.

Kad jums tika piešķirts maznodrošinātas ģimenes statuss?

Mēs šai ziņā laikam esam vēl “jauni”, jo statusu piešķīra, ja nemaldos, vasaras beigās, rudens sākumā.

Kā un kad jūs uzzinājāt, ka jums pienākas šāds statuss?

To, ka ir šādi statusi un valsts, pašvaldība sniedz kādu palīdzību, es biju dzirdējusi jau iepriekš, bet, kur iet un ko darīt – man nebija ne mazākās jausmas. Vienu vakaru vienkārši sēdējām ar mammu  un runājām par dzīvi, tad arī mamma ieminējās, ka man vajadzētu aiziet un pamēģināt – varbūt sniegs kādu palīdzību.

Ko tieši jūs darījāt?

No sākuma palasīju internetā, vai mēs tiešām varētu saņemt kādu palīdzību, izskatīju, kādi dokumenti ir nepieciešami, un tad jau devos uz sociālo dienestu. Ja atmiņa neviļ, tad bija jāiesniedz izziņa par to, kur dzīvojam, izziņa no darba un izziņa par pēdējo trīs mēnešu ienākumiem.

Statusu bija viegli vai grūti iegūt?

Hmm, es teiktu, ka viegli. Kas gan var šeit būt grūts, ja ir sagatavoti visi nepieciešamie dokumenti un tie atbilst likumā noteiktajiem punktiem. Nē, noteikti tas nebija grūti, jo arī tur uz vietas ļoti daudz ko paskaidroja, pastāstīja.

Vai piekrist šādam solim bija viegli?

Nē. Noteikti, ka nē, it īpaši pēc dzīves ārpus Latvijas. Man bija ļoti liels kauns. Dzīvojot Anglijā, biju pieradusi, ka nauda ir, un varu nodrošināt savus bērnus, bet atgriežoties es vairs to nespēju. Visu laiku domāju, vai tiešām mums tas ir nepieciešams, jo izdzīvot varam, tikai mazliet grūtāk iet. Sajūtas tiešām nav no tām patīkamākajām, bet, kad saproti, ka tev nav citas izvēles un ir nepieciešama palīdzība, tu ej un to lūdz.

Kādus pabalstus, atvieglojumus jūs saņemat?

Mazākajam, ja pareizi sapratu, tiks atmaksātas pusdienas bērnudārzā – tiek izmaksāts pabalsts reizi pusgadā. Savukārt bērniem skolā ir piešķirtas brīvpusdienas. Cik zinu, tad arī medicīnas pakalpojumi ir bez maksas, mums četriem. Tos, par laimi, gan neesam tagad izmantojuši. Vairāk tā, uzreiz nemaz nevaru iedomāties, kur tiek sniegta palīdzība.

Vai šis statuss atvieglo jūsu ikdienu, dzīvi?

Šobrīd diezgan grūti par to spriest, jo to saņēmām pavisam nesen, bet man gribētos teikt, ka tomēr nē. Negribu arī teikt, ka nav tā, ka nepalīdz, bet tā, ka jūtami ir kādi atvieglojumi ikmēneša maksājumos, es gan nevaru teikt. Varbūt, ja varētu saņemt kādas atlaides vai palīdzību saistībā ar mēnešbiļetēm bērniem, tad es justu atvieglojumu, jo tās tiešām ir dārgas. Tomēr tāds pabalsts netiek sniegts.

Laikam vienīgais pluss, kas ir jūtams, ir pusdienas bērniem skolā. Līdz ar to paliek mazliet vairāk līdzekļu  maksājumiem, var iegādāties nepieciešamās lietas, produktus.

Kur tiek tērēta lielākā daļa jūsu finanšu?

Laikam kā jau visiem – par elektrību, ūdeni, telefonu rēķiniem, internetu un citiem maksājumiem. Daudz naudiņas arī iziet, pērkot pārtiku, jo nav jau vairs kā agrāk, kad pietika ar pieciem latiem, lai nopirktu ģimenei pārtiku.  Liels pluss, ka dzīvojam privātmājā. Mums ir iespēja izaudzēt ko savu un sanāk mazliet ietaupīt. Visu gan nevar izaudzēt, un uz veikalu tāpat vien ir jāiet. Daudz naudiņas aiziet arī apģērbam. Vajag arī iepirkt kancelejas preces bērniem, jo skolai un arī bērnudārzam daudz kas ir nepieciešams.

Kam vai kurām lietām no pašvaldības vai valsts puses vajadzētu būt lielākam atbalstam?

Apmaksāt mēnešbiļetes bērniem, viennozīmīgi. Ja pašvaldība vai valsts noteiktu, ka man ir jāsedz tikai puse no mēnešbiļetes cenas, es būtu laimīga. Man ir divi skolnieki, kuriem katru dienu ir jābrauc uz un no skolas. Abiem nopirkt mēnešbiļetes, it īpaši mēneša beigās, ir tiešām sarežģīti, jo, kā jau visiem, mēneša beigās ar naudiņu ir vēl grūtāk nekā mēneša sākumā.

Tagad bija Ziemassvētki, iespējams, arī šeit varētu ko mainīt. Varbūt maznodrošinātie būtu pelnījuši kādu atbalstu no pilsētas domes - nelielu paciņu, vienu “Citrusa” apmeklējumu, ielūgumu uz koncertu... Mēs, protams, sagādājām gardumus un dāvanas, bet līdz ar to janvārī būs mazliet grūtāk jeb ciešāk jāpievelk jostas...

Zinu, ka dzīvokļos siltums maksā tiešām dārgi, bet arī privātmājai iegādāties malku visai ziemai, tā, lai tiešām būtu silti, sanāk lielas izmaksas.

Vai uzskatāt, ka no šī statusa būtu jākaunas – kāpēc?

Grūti atbildēt - jā vai nē. Man bija kauns lūgt palīdzību, un laikam jau arī tagad mazliet kaunos, ka tā dzīvē ir sanācis. Tajā pašā laikā es domāju, ka par to ne man, ne kādam citam būtu jākaunas, jo kas gan tur liels? Tas jau nozīmē tikai to, ka mēs saprotam situāciju, kādā esam, un mēģinām, kaut kādā veidā palīdzēt sev, savai ģimenei, nevis sēdēt rokas klēpī salikuši. Man šķiet, ka vairāk būtu jākaunas, tad, ja es neko nedarītu – sēdētu mājās, gaustos, kas viss ir slikti. Man ir bērni, par kuriem ir jārūpējas un es daru visu, kas manos spēkos, lai viņiem būtu pēc iespējas labāka dzīve.

Tuvie, draugi, paziņas zina, kādi ir jūsu dzīves apstākļi? Vai kaut kāda veidā viņi palīdz?

Es domāju, ka visi zina, kāda ir situācija šobrīd ģimenē, bet vai palīdz, tā nu gan nevarētu teikt. Kā gan viņi varētu palīdzēt? Iedot man naudu? Es neņemtu, viņiem visiem pašiem ir problēmas, nav ko vēl savas uzkraut. Tāpat ir arī cilvēki, kuriem iet vēl grūtāk nekā mums, tādēļ es pat varētu teikt, ka mēs dzīvojam labi, un es ticu, ka agrāk vai vēlāk mums ies pavisam labi.

Bieži nākas dzirdēt jautājumu: kāpēc nebraucu atkal uz Angliju, ja jau tur labi pelnīju? Man tiešām negribas stāstīt visus iemeslus, kādēļ es vairs tur neatgriezīšos... Ir jāsaprot, ka tur nav nemaz tā “zeme laimīgā”. Visi tev apkārt runā citā valodā, tur ir citas tradīcijas un pavisam savādāki cilvēki. Protams, būtu vieglāk rauties tur un saņemt par to labu atalgojumu, bet kā es mammu vienu te atstāšu – viņai neviena, izņemot mani, nav...

Vai tas, ka jūs nevarat atļauties lietas, ko var tie, kam ir lielākas finanses, ietekmē sabiedrības attieksmi, arī bērniem skolā, dārziņā?

Grūti teikt. Kā jau minēju, visbiežāk saskaros ar jautājumiem par to, kādēļ neatgriežos ārzemēs, bet vai cilvēki izturas slikti? Laikam jau īsti nē. Esmu diezgan komunikabla un vienmēr saku, ko domāju, varbūt tādēļ cilvēki vismaz acīs, neko īsti nesaka, jo zina, ka atbildi parādā nepalikšu.

Domāju, ka bērniem ir mazliet grūtāk, jo varbūt bija pieraduši dzīvot mazliet labāk. Tagad daudzās lietās nākas viņiem atteikt. Savukārt, ja viņiem saka ko skolā, tad es par to nezinu. Runājot par ekskursijām, nevarētu teikt, ka nelaižu. Gadā ir divas vai viena ekskursija skolā, un zinot, kad tā būs mēs jau laicīgi varam atlikt līdzekļus. Pagaidām, Latvijā dzīvojot, ekskursiju vēl nav bijis daudz, bet tajās, kas bija – palaidu abas meitas. Palaimējās, ka nesakrita arī vienā laikā. Līdz ar to sanāca gan kaut ko ēdamu līdzi iedot, gan samaksāt. Domāju, ka varbūt nākotnē būs reizes, kad būs jāatsakās arī no ekskursijām vai kādām citām lietām un varbūt tad gan meitas, gan es izjutīsim apkārtējo attieksmi, bet ne pagaidām. Arī bērnudārzā mazajam cenšos visu sagādāt, jo izvēles jau īsti nav – ja vajag, tātad vajag.

Bieži dodaties uz kādiem pasākumiem, koncertiem?

Nē, šobrīd noteikti nē. Nav tam ne laika, ne finanšu. Uz tiem, kas notiek pilsētā un ir bezmaksas, ja man nav jāstrādā vai ja mamma ir brīva, bērnus mēģinām aizvest. Lielākie jau paši izlemj, iet vai nē, bet uz maksas teātriem, koncertiem nedodamies. Vismaz pagaidām noteikti tā nav mūsu ģimenes prioritāte.

Kas ir pats svarīgākais dzīvē?

Galvenais, lai visiem ir veselība, lai neviens neslimo, lai nekas nesāp. Uzskatu: ja ir veselība, tad visu pārējo jau es pati kaut kā izcīnīšu, bet, ja veselības nav, ko tad? Nepārtraukti domāju par to, ka ir jārūpējas par sevi, jo bērni ir jāizskolo, jāpalaiž dzīvē, jānodrošina stabils pamats zem kājām. Vēlos, lai viņi iegūst izglītību – vairāk nekā tikai vidusskolas. Lai izmācās, tiek pie labi atalgotiem darbiem tepat Latvijā, nevis lai strādā ārzemēs fabrikā. Viņi ir mana prioritāte, viņi ir tie, kuru dēļ es vispār ceļos, eju un daru.

Vai ģimenē ir kādas tradīcijas, ieradumi ko darāt kopā? (gan svētkos, gan ikdienā)

Tagad uz Ziemassvētkiem viena no tradīcijām ir doties visiem kopā meklēt eglīti, ko darījām arī, dzīvojot Anglijā, bet tur gājām uz veikalu, nevis mežu. Atgriežoties Latvijā, pēc egles devāmies uz mežu. Sanāca mazliet neveikls, bet jauks ģimenes pasākums. Katru gadu pirms Ziemassvētkiem ar bērniem cepam un dekorējam piparkūkas, ļaujot vaļu mūsu fantāzijai.

Esot ārzemēs, vienmēr atzīmējām arī Latvijas dzimšanas dienu: gatavojām vakariņas, dziedājām latviešu dziesmas. Atrodoties atkal Latvijā, šis pasākums liekas vēl skaistāks, jo ar bērniem dodamies uz svētku pasākumu pilsētā, dziedam un vakarā baudām skaisto salūtu.

Lieldienās, kā jau visi, krāsojam olas un brokastojam kopā. Lieldienu rīti ir vieni no tiem retajiem, kad visa ģimene nesteidzīgi bauda brokastis, protams, ja nav jāstrādā, un meklē pa pagalmu gardumus, ko atnesis Lieldienu zaķis.

Ja domāju par ikdienišķām ģimenes tradīcijām, tad tā laikam mums ir pasaku lasīšana. Lielākajiem bērniem, kad viņi bija maziņi, vienmēr centos pirms miega lasīt latviešu pasakas. Tagad viņi ir izauguši un lasa priekšā mazajam brālītim. Ideālos variantos, kas visbiežāk ir kādā no brīvdienām un kad ir noskaņojums nebūt dumpīgajiem pusaudžiem, pasaku lasīšanā piedalāmies visi.

Tāpat kā tradīciju varētu nosaukt spēļu spēlēšanu – visos svētkos spēlējam spēles. Nav tā, ka tikai sēžam pie galda, vienmēr notiek aktivitātes, kuras paši esam izdomājuši.

Kāds būtu padoms, lai cilvēki nekristu panikā arī brīžos, kad dzīvē iet grūtāk, nekā vēlētos?

Nezinu, jo es grūtajos brīžos gandrīz vienmēr sākumā krītu panikā, lai cik dīvaini tas arī nebūtu. Varbūt tieši tas arī ir jādara – jāizraudas, mazliet jāpaskumst un tad jāsaņemas. Man ir nepieciešams ļauties emocijām, lai pēc tam uz visu varētu paskatīties it kā no malas un novērtēt situāciju – saprast, kā vispareizāk būtu rīkoties tālāk. Galvenais ir nepadoties. Neiet dzīvē, nu nekas – nāks jauna diena, jaunas domas, jauni cilvēki, notikumi, un, ticiet man, atkal būs labi. Tam vienkārši ir jātic un jādzīvo tā, kā ir. Man liekas, gaidot to laimīgo dienu un grimstot ikdienas problēmās, mēs palaižam garām skaistos dzīves mirkļus. Vienkārši dzīvojiet, mīliet sev tuvos un viss izdosies.



Materiāls ir sagatavots ar Valsts reģionālās attīstības aģentūras finansiālu atbalstu no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem 



 07.01.2018



Komentārs








Copyright Jēkabpils rajona neatkarīgais laikraksts.

Web site engines code is Copyright © 2002 by PHP-Nuke

Developed by vl-web studio and SIA AZcom