Galvenā         Blogi         Kontakti         Reklāma         Abonēšana         Noteikumi    
 
Login: 
Parole: 

Aizmirsāt paroli?

  Ziņas







             Šodien:     100
             Vakar:      541
            


twitter



Blogo arī Tu!
Es esmu Tev līdzās 1: “Man ir kauns, ka ir jāiet ar pastieptu roku un ir jāprasa, lai kāds palīdz” (0)

 

Turpinot intervijas ar maznodrošinātām vai trūcīgām ģimenēm, uz sarunu esmu aicinājusi daudzbērnu māmiņu Rutu (vārds mainīts), kurai ir 45 gadi. Viņas ģimenē ir deviņi bērni, un ikviens no tiem tiek mīlēts un aprūpēts. Lai gan mīlestības Rutas ģimenē pietiek, dzīve paliek dzīve un ir jāsaskaras ar daudzām problēmām. Kā ar to visu tiek galā kuplā ģimenes saime, noskaidroju intervijā.

Pastāstiet, lūdzu, par sevi – no kurienes nākat, kur mācījāties utt.

Es esmu dobelniece, šeit, Jēkabpilī, esmu ieprecējusies. Mans vīrs ir no Jēkabpils. Ģimenē mammai mēs bijām trīs bērni, bet no tēva puses - es viņam biju desmitais bērns. Tēvs nomira 1989. gadā, bet mammīte 1995. gadā. Šobrīd esam palikuši tika divi – es un brālis Andris, kurš ir invalīds. Otrs brālis diemžēl jau ir aizgājis viņsaulē.

Esmu beigusi Krimūnas pamatskolu Dobelē, astoņas klases. Pēc tam mācījos Jēkabpils agrobiznesa koledžā par grāmatvedi. Tajā laikā gan tas saucās Jēkabpils sovhoztehnikums, un to vadīja mūsu bijušais pilsētas domes priekšsēdētājs Leonīds Salcevičs. Koledžā nomācījos divus gadus, bet pēc tam sapratu, ka tas nav mans. Tajā laikā saslima arī tēvs, un bija nepieciešams atgriezties Dobelē, lai palīdzētu mammītei tikt galā ar saimniecību. Tā nu atgriezos Dobelē, kolhozā, ar vīru pie sāniem, jo, kā jau minēju, ar viņu iepazinos šeit.

90. gados, kad sāka brukt kolhozs un visa Padomju laiku sistēma, mūs piemeklēja ne visai labi laiki. Mēs interesējāmies, vai mūsu mājai ir saimnieks, teica, ka neesot, bet tad pēkšņi uzradās... Atbrauca kaut kāds vīrietis no Kanādas, piesavinājās visas kompensācijas par zemi, tehniku utt. Arī māju piesavinājās un izlika mūs laukā, bet pēc tam pats atgriezās Kanādā. Mēs palikām gandrīz bez ne kā un nācās atgriezties Jēkabpilī, jo Dobelē vienkārši nebija darba.

Šeit, Jēkabpilī,  nopietnākais un ilgākais darbs, kur esmu strādājusi, ir Latvijas Pasts. Pastā es nostrādāju četrus gadus par pastnieci.

Cik cilvēku šobrīd esat ģimenē?

Man ir deviņi bērni. Jaunākajam ir četri gadi, bet vecākajam 26 gadi. Abi vecākie dēli dzīvo  ārzemēs. Viens no viņiem gan ik pa laikam atgriežas, Latvijā, padzīvo pie mums, bet pārsvarā arī viņš vienmēr ir prom. Savukārt vecākais dēls uzreiz pateica, ka Latvijā uz dzīvi neatgriezīsies. Trešais dēls dzīvo pie mums, un ir ļoti aizrāvies ar sportu. Vienmēr cenšas visur piedalīties. Vecākā meita mācās vidusskolā, bet visi jaunākie, izņemot mazāko, mācās pamatskolā. Kopā ar mums dzīvo arī mans brālis, līdz ar to trīsistabu dzīvoklī, mēs dzīvojam desmit cilvēki.

Cik cilvēki ģimenē pelna?

Mans vīrs oficiāli nestrādā, bet, tā teikt, “ķer” jebkuru darbiņu, kas pagadās. Mums pašiem ir zāles trimeris, līdz ar to nereti sanāk piepelnīties, pļaujot cilvēkiem zāli. Mums ir arī savs zāģis, jo vīrs 26 gadus ir strādājis mežā par gāzēju, tādēļ bieži vien piepelnās, arī zāģējot malku vai izzāģējot krūmus.
Es šobrīd caur NVA esmu tikusi kursos un eju praksē kā sekretāre-lietvede. Es gan neesmu no tiem cilvēkiem, kas var nosēdēt četrās sienās - birojā, bet, ja vajag, tad vajag. Šobrīd saņemu arī stipendiju – 100 eiro.

Reizēm ar finansēm izlīdz arī vecākie dēli. Sīkumiem gan es nelūdzu naudiņu viņiem, bet, ja nepieciešams veikt kādus lielākus pirkumus vai ir tiešām grūti ar finansēm, viņi vienmēr izlīdzēs.

Kad un kāds statuss tika piešķirts jūsu ģimenei?

Ja pareizi atminos, tad kaut kad pēc 2000. gada mums tika piešķirts trūcīgas ģimenes statuss.

Kā un kad jūs uzzinājāt, ka jums pienākas šāds statuss?

Pati par to, ja godīgi, tajā laikā īsti nebiju aizdomājusies. Mani, tā teikt, aiz rokas uz sociālo dienestu aizvilka paziņa. Es pa šādām iestādēm nebiju staigājusi un tiešām nezināju, ne ko prasīt viņiem, ne ko teikt. Savukārt paziņa teica, ka nav ko kaunēties, ir vienkārši jāiet.

Ko tieši jūs darījāt?

Man bija jāiesniedz visi likuma kārtībā noteiktie dokumenti. Ja nemaldos, tad bija nepieciešama izziņa par pēdējo trīs mēnešu ienākumiem, izziņa, kur dzīvojam, kā arī, ja strādā, izziņa no darba, bet, ja nestrādā, izziņa no darba biržas.

Statusu bija viegli vai grūti iegūt?

Godīgi sakot, tas ir diezgan viegli. Ja tev visi dokumenti ir un aprēķini atbilst, tad es tiešām nezinu, kam būtu jānotiek, lai atteiktu šo statusu.

Vai piekrist šādam solim bija viegli?

Man bija drausmīgs kauns, tiešām kauns. Kad dzīvoju kolhozā, man bija sava saimniecība. Man bija pieci hektāri zemes, gotiņas, cūkas, pīles. Savukārt tad, kad mēs pārvācamies uz šejieni, es nevarēju pierast, ka man nekā sava nav – man nav zemes, man nav lopu, man nav darba. Tās sajūtas tiešām bija drausmīgas..  Jēkabpils tomēr man bija arī salīdzinoši sveša vieta, un man bija kauns prasīt svešiem cilvēkiem palīdzību, jo ko gan viņi par mani padomās?

Šeit viss bija salīdzinoši jauns un nesaprotams. Dzīvoklis ir dzīvoklis. Man nebija savas zemes, kur izaudzēt kaut vai kartupeli. Viss jāpērk par naudu, pašam sava nekā nav. Pārvācoties ļoti daudz kas palika vecajā mājā, līdz ar to arī visu sadzīvi nācās iepirkt. Tajā laikā transporta cenas  cēlās kosmosa ātrumā un ko jau paspējām atvest to paspējām, bet, kad cenas jau bija par augstu, daudz ko nācās atstāt Dobelē. Arī komunālie maksājumi, dzīvoklīi dzīvojot, ir krietni augstāki.

Kādus pabalstus, atvieglojumus jūs saņemat?

Trūcīgo statuss un GMI – garantētais iztikas minimums. Bērniem pienākas arī brīvpusdienas. Kad bērni apmeklēja Sporta skolu, arī par to nebija jāmaksā. Tagad, tuvojoties Ziemassvētkiem, bērni tiks arī pie dāvanu paciņām.

Liels atbalsts, ko piešķir pirms skolas sākšanās, ir kuponi, lai varam iegadāties nepieciešamās kancelejas preces. Šogad gan piešķīra pabalstu naudā, ne kuponos, jo vajag ne tikai kancelejas preces, bet arī sporta apavus, drēbes utt. Pēc tam vienkārši jāiesniedz visi čeki, pierādot, ka esmu iegādājusies paredzētās preces. Daudz ko gan šogad iegādājos internetā, arī lietotu apģērbu, jo tomēr tā sanāk lētāk un bērniem var nopirkt ko vairāk.

Vai šis statuss atvieglo jūsu ikdienu, dzīvi?

Jā, tas tiešām palīdz un sniedz atbalstu, ja man nebūtu šāda atbalsta, es nespētu nomaksāt visus nepieciešamos maksājumus. Man nav sociālais dzīvoklis, līdz ar to visi maksājumi ir pilnā apmērā. Ja man nebūtu garantēta iztikas minimuma, tad es pat nezinātu, kā visu apmaksāt, jo par naudiņu, ko saņemu par bērniem, tam visam vienkārši nepietiktu.

Kur tiek tērēta lielākā daļa jūsu finanšu?

Pārtikai. Ja negribētos ēst, nebūtu problēmu. Vienu brīdi man bija neliels zemes pleķītis netālu no mājām. Man bija cerība, ka varēsim paši sev ko izaudzēt. Diemžēl tas bija diezgan neveiksmīgi, jo tikai aptuveni vasaras pusē es varēju sākt pa to rušināties - tur visu laiku bija slapjš. Un lielāko daļu izaudzētā nozaga.
Liela daļa finanšu aiziet arī par komunālajiem maksājumiem - gāzi, elektrību, ūdeni, telefoniem un internetu. Agrāk jau tie, kuriem bija internets, bija labi situēti cilvēki, bet mūsdienās nav iespējams iztikt bez tā, kā arī datora. Bērniem šīs lietas ir nepieciešamas ikdienā, lai varētu pilnvērtīgi mācīties un pildīt mājasdarbus – veidot prezentācijas, atrast informāciju utt.

Kam vai kurām lietām no pašvaldības vai valsts puses vajadzētu būt lielākam atbalstam?

Daudzbērnu ģimenēm noteikti varētu palīdzēt ar maksājumiem, kuri saistīti ar dzīvokli. Neuzskatu, ka vajadzētu visus komunālos nomaksāt, bet vismaz kādu daļiņu, kaut pavisam nelielu. Ir jau kategorijas, kurām remontē dzīvokļus un palīdz, un, ja godīgi, tad pirms kāda laika arī es esmu mēģinājusi lūgt palīdzību, bet man atteica. No tās reizes vairs neeju un neko nelūdzu.

Reizi gadā ir mājokļa pabalsts - 400 eiro. Ar šo summu gan var tikai kaut ko vienu nomaksāt, bet, ja palīdzība tiktu sniegta katru mēnesi, nomaksājot trešdaļu no maksājumiem, būtu krietni vieglāk. Man īre reizēm ir lētāka nekā maksa par atkritumiem. Kā tas vispār ir iespējams?

Dažkārt uzskata, ka no šī statusa būtu jākaunas – kāpēc?

Tas atkarīgs laikam ir no katra cilvēka. Godīgi sakot es nereklamēju, ka mūsu ģimenei ir piešķirts šāds statuss. Ja es redzu, ka kādam cilvēkam ir grūti un ka viņam noderētu līdzīga palīdzība, tad es pastāstu, kā un kur var griezties pēc tās. Es tiešam nereklamēju, ka mums ir šāds statuss. Ir mazliet kauns, laikam gan... Kauns par to, ka savā valstī es nevaru nodrošināt savus bērnus. Man ir kauns, ka ir jāiet ar pastieptu roku un ir jāprasa, lai kāds palīdz. Tomēr, ko lai dara, ja man pat darba biržā pateica, ka 45 gados atgriezties darba tirgū ir grūti, gandrīz neiespējami – es jau esot par vecu.

Tuvie, draugi, paziņas zina, kādi ir jūsu dzīves apstākļi? Vai viņi kaut kāda veidā palīdz?

Varbūt, ja zinātu, palīdzētu... Nav jau tādu tuvu draugu, paziņu, kuri varētu līdzēt, es redzu, ka citiem iet vēl sliktāk. Drīzāk es viņam pati palīdzēšu. Kāpēc, lai es ietu kādām uzbāzties, lūdzot palīdzību?

Saka, ka Latvijā nav iedzīvotāju slāņu, bet tie nu gan ir meli. Nabagie turas kopā ar nabagiem, bet turīgie ar turīgajiem.  Tikai tad, kad bagātajiem ir jāparāda, ka viņi sniedz palīdzību – akcijās utt., var saņemt kādu palīdzību. Ikdienā tas nekad nenotiek. Cilvēka dabā ir domāt par sevi, labākajā gadījuma par savu ģimeni – mēs visi esam ņēmēji, nevis devēji.

Vai tas, ka jūs nevarat atļauties lietas, ko var tie, kam ir lielākas finanses, ietekmē sabiedrības attieksmi arī bērniem skolā, dārziņā?

Protams, ka ietekmē, it sevišķi tad, kad bērni netiek ekskursijās. Uz pirkstiem laikam var saskaitīt tās reizes, kad varam viņus kaut kur palaist. Ekskursijas skolā sanāk visiem vienlaikus. Iedomājaties, ja viena ekskursija maksā 15 eiro, kā lai es izlemju, kuru no bērniem es laidīšu un kuru nē? Pamatskolā mācās četri bērni, tātad tie jau ir 60 eiro, lai es viņus varētu vispār palaist ekskursijā.  Bez kabatas naudiņas ekskursijā jau arī nevar, līdz ar to jau kopā tie ir vismaz 100 eiro. Ja es arī izdarītu visu, kas manos spēkos un palaistu viņus, kuru rēķinu lai es nemaksāju? Elektrību? Ūdeni?

Ir bijuši gadījumi, kad pienāk kāds un mēģina izteikt līdzjūtību vai ko tādu, bet, ja jau nevar palīdzēt, tad labāk to līdzjūtību paturiet pie sevis...

Ir nācies uzklausīt arī negatīvas piezīmes, pārmetumus un tamlīdzīgas lietas no apkārtējiem?

Protams, ka ir. Es domāju, bērniem arī kāds ko saka, bet viņi jau pret visu negatīvo ir notrulinājušies, nepievērš tam uzmanību. Varbūt mazākie vēl sāpīgi uztver kādus izteikumus, pārmetumus, bet lielākie bērni jau ir iemācījušies nepievērst uzmanību. Ko gan darīt, ja vienkārši nav tā, kas ir citiem? Neko.

Es personīgi visbiežāk dzirdu tādus tekstus, kā “nevajadzēja dzemdēt, ja nevari parūpēties” vai “ir attiecīgas iestādes, kas var parūpēties par taviem bērniem.” Es nevienam neļaušu aizskart savus bērnus, lai kā mums ietu, viņi visi ir mani. Laikam jau arī es esmu iemācījusies vienkārši neklausīties negatīvajās piezīmēs, kas man tiek izteiktas, vai pārmetumos un mēģinājumos aizvainot. Tieši šādu izteikumu un sabiedrības attieksmes dēļ es vairs daudz kur neeju un nelūdzu palīdzību. Pat dzīvokļu sadales komisijā es esmu dzirdējusi dažādus pārmetumus...

Kas ir pats svarīgākais dzīvē?

Bērni, mana lielākā vērtība noteikti ir mani bērni. Es darīšu visu, kas manos spēkos, lai viņiem būtu pēc iespējas labāka dzīve, lai viņiem netrūktu nekā... Reizēm sanāk, ka varbūt kādam uzmanība tiek pievērsta vairāk, kādam mazāk, bet visu cenšos dalīt godīgi, lai nevienam nesāpētu sirsniņa.

Vai ģimenē ir kādas tradīcijas, ieradumi, ko darāt kopā? (gan svētkos, gan ikdienā)

Ziemassvētkos vienmēr svētku maltīti cenšamies pagatavot visi kopā – palīdz katrs, kā nu prot. Savukārt ikdienā mums ir tāds nerakstīts noteikums, tradīcija, nezinu pat, kā nosaukt, ka vakariņas ir jāēd visiem kopā. Pa dienu katrs var ēst, kur grib un ko grib, bet vakarā, atnākot mājās, mēs ēdam visi kopā. Protams, reizēm sanāk, ka varbūt kāda nav, jo ir vēlais treniņš vai vēl kādas darīšanas, bet vienmēr cenšamies sagaidīt visus ģimenes locekļus un ēst kopā.

Kāds būtu padoms, lai cilvēki nekristu panikā arī brīžos, kad dzīvē iet grūtāk nekā vēlētos?

Kursos, kuros mācos, man ir paziņa, kas atgādināja par svarīgu lietu dzīvē: “Katrā negatīvajā ir jāsaskata kaut kas pozitīvs”.  Nevienā lieta nav tikai negatīva, vienmēr var atrast ko labu. Līdz ar to tajā brīdi, kad mēs saskatām pozitīvo, kļūst arī dzīvot vieglāk. Arī saviem bērniem dzīves skumjākajos brīžos es mācu saskatīt situācijas labo pusi, lai cik bēdīga, neveiksmīga tā neliktos.

Paldies par sarunu!
Ilustratīvs foto

Materiāls ir sagatavots ar Valsts reģionālās attīstības aģentūras finansiālu atbalstu no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem 



 17.01.2018



Komentārs








Copyright Jēkabpils rajona neatkarīgais laikraksts.

Web site engines code is Copyright © 2002 by PHP-Nuke

Developed by vl-web studio and SIA AZcom