Galvenā         Blogi         Kontakti         Reklāma         Abonēšana         Noteikumi    
 
Login: 
Parole: 

Aizmirsāt paroli?

  Ziņas







             Šodien:     68
             Vakar:      457
            


twitter



Blogo arī Tu!
Vēsture: Brīvības cīņu skarbais ceļš (0)

Valentīnas Agapovas (Loginas)  vārds „Jaunā Vēstneša” lasītājiem nav svešs, jo viņa kā Nacionālās pretošanās kustības dalībniece bieži pieminēta dažādās publikācijās gan par Latviešu leģiona piemiņas dienu pasākumiem, kuros vienmēr piedalījusies, gan citiem patriotiskiem pasākumiem. 

Tie Jēkabpils katoļu draudzes locekļi, kuri dodas svētceļojumos uz Aglonu, viņu atceras kā gādīgu saimnieci, kas aizvien parūpējās par to, lai visi būtu labi un garšīgi paēduši – viņa cēlās pirmā un pie miera gāja pati pēdējā, lai visiem būtu nodrošināta maltīte. 

Valentīna ļoti rūpīgi dokumentējusi savas atmiņas par pārdzīvotajiem gadiem un notikumiem, kas skāra gan visu Latviju, gan viņas dzimto Loginu ciemu Latgales pusē starp Šķilbēniem un Rekovu. Taču pat visdrūmākās bezcerības laikos viņai bija viens sapnis: nokļūt Aglonā un saņemt Dievmātes svētību. 

Laikrakstā "Jaunais Vēstnesis" sākām publicēt viņas skarbo atmiņu stāstu „Zem atmiņu pelniem ogles kvēlo”, kas droši vien uzrunās ne viena vien lasītāja sirdi, jo visi esam sieti viena liktens neredzamajām saitēm. 

Valentīnas atmiņu stāstu publicējam ar tādu vārdu un uzvārdu, kā viņa vēlējās – Valentīna Logina. 

Zem atmiņu pelniem ogles kvēlo

Baltais lielceļš mani ir atvedis bērnības zemē, lai gan pēc daudziem gadiem viss izmainījies līdz nepazīšanai. Vienalga, atmiņā redzu savu dzimto mājvietu, Loginu ciemu un ļaudis, un vēroju tās pašas debesis. Tikai to pelēko akmeni vairs nevaru atrast, kurš ar vienu šķautni spītīgi turējās virs zemes. Ne ar cilvēku, ne ar zirgu spēku nebija izkustināms. Ar to biju saradusi ganu gaitās un uzskatīju par savu. Rītos, uz akmens pakāpusies, izdziedāju ganu dziesmas. Tas deva aizvēju vēja brāzmās. Varēju paslēpties un novērot sava ganāmpulka viltīgos nodomus, lai pēc tam apliecinātu savu klātbūtni. Pat akmens bija pārvietots un nez kur kolektivizēts. Tā man ir žēl, jo nevaru vairs rast aizvēju. Tikai lielceļš un zeme nav pārvietoti. Ceļš aicināja mani šurp, lai klātienē labāk varētu atcerēties to, kas bija un ir manas dzīves neatņemama daļa. Nolēmu apsēsties pie brāļa rokām stādītā oša, kurš nezināma indivīda nozāģēts. Ir vismaz celms kā pieturas punkts, un varu sākt šķetināt atmiņu pavedienu. 

Skaistākie brīži piedzīvoti pirms kara, kad Loginu ciema jaunatne vasaras svētdienu pēcpusdienās sapulcējās Madalānu mājās un pie stīgu mūzikas baudīja atpūtu. Tādās reizēs manu bērna prieku nekas nespēja aizēnot. Brālēnu Jāzepa, Stefana, Staņislava kokles tik burvīgi skanēja, izvilinot sirdi valdzinošas skaņas un gribējās priecāties, smieties, raudāt. Paldies, mani mīļie, par tiem neaizmirstamajiem brīžiem. Vai mēs varējām paredzēt, ka jau pēc dažiem gadiem apklusīsiet paši, atstājot mūsos savu neizspēlēto melodiju smeldzi, apklusušās kokles un atmiņas. 

Tad nāca 1940.gads.

STĀSTS TURPINĀJUMOS LASĀMS LAIKRAKSTĀ "JAUNAIS VĒSTNESIS"

SĀKUMS LAIKRAKSTA 11.NOVEMBRA NUMURĀ



 12.11.2014



Komentārs








Copyright Jēkabpils rajona neatkarīgais laikraksts.

Web site engines code is Copyright © 2002 by PHP-Nuke

Developed by vl-web studio and SIA AZcom